Latvijas grafiti vēsture atšķiras no pasaules, un tā sākās tikai 90-tajos gados, Ņujorkas 60-to gadu grafiti stilā. Latvijas — Rīgas grafiti pionieris ir Krišs (Krys), kurš ar grafiti sācis nodarboties 1985. gadā, un to var arī uzskatīt par grafiti dzimšanas gadu Latvijā. Vēl viens no Rīgas grafiti veterāniem ir 34 gadu vecais “Mališ”, kurš aktīvi piedalās Latvijas Hip-Hop kultūras attīstīšanā. Aleksejs Odnorukovs (Element), kurš zīmēt sāka 1998. gadā. Viņš izceļas ar to, ka 2004. gadā atvēris pirmo grafiti izstādi Latvijā. Nedaudz vēlāk parādījās aizvien vairāk grafiti mākslinieku. Piemēram, “Slon”, “Shurez” un “Picasso”, kuri pamazām iekaroja savu vietu Latvijas grafiti slavas saulītē.
Ja runājam par Latgali, tad Rēzeknē populārākie grafiti mākslinieki ir “Voļix” un “Caster”.
Ja mums ir jāatbild uz jautājumu — grafiti ir māksla vai vandālisms, tad pareizo un īsto atbildi rast nav viegli. Grafiti tiek veidota ar iedomu un krāsu palīdzību, lai iegūtu kādu noteiktu attieksmi. Tie ir šedevri: krāsu platformas, labais un ļaunais, vārdu fantāzija, kas bieži apraksta sabiedrību un mākslinieka emocijas. Līdz ar to, grafiti ir sava veida zīmes, kas pauž kādu noteiktu informāciju. Vieniem tas ir liels, krāsains mākslas darbs uz sienas, citiem — ķēpājums. Grafiti mākslinieki, veidojot sienas gleznojumus, uzskata, ka par vandālismu var runāt tikai tad, kad tiek kaut kādā veidā bojāts cita cilvēka īpašums. Un kā atzīst grafiti mākslinieki: “Vieglāk ir palūgt atļauju, nekā sēdēt cietumā vai maksāt naudas sodu.” Vērojot Rēzeknes ielas, nākas secināt, ka tur grafiti lielākoties ir vandālisma pazīmes, jo tiek nelikumīgi aprakstītas māju, kiosku un veikalu sienas. Tomēr ar grafiti palīdzību ir noformēta arī kluba ārējais veidols, piemēram, klubs “Maroco”.
Ir grūti atrisināt grafiti problēmu, lai abas puses būtu apmierinātas. Bieži vien sabiedrībai grafiti mākslinieki šķiet nekulturāli cilvēki, kuri staigā apkārt pa ielām, nelietderīgi pavadot laiku un apzīmējot māju sienas. Viņi spriež par to, ko redzējuši ielās. Uz mājas sienas tiek uzrakstīts kāda cilvēka vārds. Lūk, tas jau ir vandālisms! Ja grib, lai zina, kā tevi sauc, tas nav lieliem burtiem jāuzraksta, bet jāuzzīmē kaut kas baudāms. Ja būs labs darbs, pēc tā tevi pazīs. Starp citu, bieži vien grafiti darbus nevar atšķirt no plakātiem, kas ir redzami ielās. Tādēļ, neiepazīstot līdz galam šo mākslas stilu, nedrīkst nosodīt to, ko nezini.
Ar grafiti vide, noteiktas telpas, ielas, sienas, rajoni tiek atdzīvināti, kļūstot par kolektīvu teritoriju. Grafiti ir pagaidu mākslas forma. Viens veids kā padarīt to paliekošu, ir fotografēt, jo neviens mākslinieks nevar būt drošs, ka viņa darbs pēc mirkļa netiks iznīcināts, aizkrāsots, izšķīdināts. Grafiti ir radusies kā brīva vērtība visiem, radīta publiskai apskatei. Tā ir koplietošanas vērtība. Grafiti pilsētas sienu zīmējumi pievērš sev uzmanību, jo spilgti izceļas, piemēram, uz kādas rūpnīcas vai bloku mājas pelēkās un netīrās sienas.
Pēdējos gados vērojama tendence popularizēt grafiti Latvijā. Tiek rīkoti dažādi pasākumi, kur piedalās grafiti mākslinieki, viņu starpā tiek rīkoti konkursi. Šo konkursu un festivālu nolūks ir parādīt grafiti pozitīvo pusi, mainot priekšstatus par grafiti kā vandālisma izpausmi.
Grafiti ir valoda, iedomas un redze. Tajā ir tik daudz paslēptu nozīmju. Grafiti sniedz cilvēkiem gan jauno, gan veco caur mākslas formām. Tā ir mākslas forma, kurai nav kultūras barjeras, jo daudzas atšķirīgās rases ir vienotas mākslā. Vienīgi, kad rodas vēlme radīt šāda veida mākslas darbu uz sienas, ir vērts padomāt, vai to sauks par vandālismu vai par atļauto mākslu.
