Sveiki, mirstīgie! Tātad, atkal piedzīvots neizskaidrojams daudzums brīvdienu (es pat nesaprotu, kam par godu), taču aprīļa pēdējās dienas mani ir iesvētījušas ar jaunu mūziku, kas, kā teiktu čigāns – ir galīgi laba. Un ar to es domāju, ka pietiekami laba, lai nopirktu. Bet skatīsimies patiesībai acīs – mēs to nedarīsim.
Pamatā šīs ir četru albumu recenzijas.
Viens no maģiskajiem skaņdarbiem, kas nonāca manās kaulainajās rokās ir Marina and the Diamonds – ‘’Electra Heart’’. Viņas pirmais albums ‘’Family Jewels’’ iznāca pirms aptuveni diviem gadiem un pārstāvēja indie popu, savukārt ‘’Electra Heart’’ vairāk tiecas uz elektronikas un tīrradņu popa virzienu, taču rezultātā iekrīt kaut kur starp abiem. Albumā ir novērojams visnotaļ neizprotams balanss starp dziļi izjustām dziesmām un samākslotu, popsīgu drazu, piemēram, dziesma ‘’Living Dead’’. Ja mēs nemēģinām rūpīgi izanalizēt katru niansi, ko sniedz albuma dziesmas, ‘’Electra Heart’’ ir patiešām labs albums, kas piestampāts ar labu un viduvēju dziemu miksli. Par spīti indie popa DNS, kas dažu dziesmu tekstus padara patīkami dzejiskus, albums varētu sasniegt ‘’mainstream’’ panākumus, protams, pareizas mārketinga stratēģijas gadījumā. Viss, kas patiešām albumam trūkst ir pašam savas identitātes. Tas pārāk atšķiras no iepriekšējā albuma un kopumā tas skan kā Hurts, Lanas del Rejas un Annijas Lenoksas krustojums. Pat albuma vāciņš atgādina Madonnu pirms gadiem 30. Ja šis albums būtu govs, tam uz pakaļas būtu iededzināts ‘’80-tie’’. Albuma nenoliedzami labākie gabali ir ‘’Homewrecker’’ un ‘’Power & Control’’ , savukārt komerciālo slavu varētu izbaudīt ‘’Bubblegum Bitch’’.
Savukārt džeza superzvaigzne Nora Džounsa atgriežas ar albumu ‘’...Little Broken Hearts’’, kas turpina plesties alternatīvās mūzikas virzienā, kā to iesāka darīt viņas 2009. gada albums ‘’The Fall’’. Zīmīgi, ka jaunā ieraksta acīmredzama zvaigzne ir dziesma ‘’After the Fall’’, kas ir nedaudz spocīgi skanošs skaņdarbs, taču nepārprotami ir Nora Džounsa savā labākajā formā. Kopumā albums pāreju uz ‘’jaunu teritoriju’’ veic nesalīdzināmi daudz veiksmīgāk nekā iepriekšējais albums, kas ‘’...Little Broken Hearts’’ padara par labāko albumu kopš 2002. Gada debijas debijas ‘’Come Away with Me’’, kā arī vēlreiz pierāda, ka mūzika, kas radīta ar salauztu sirdi nepieviļ. Albuma labākās dziesmas ir jau minētā ‘’After the Fall’’, ‘’Happy Pills’’ un ‘’Say Goodbye’’.
Nākamais rindā uz vērtēšanu ir Rufusa Vainraita ‘’Out of the Game’’, kas mani pievilināja tikai ar tāda paša nosaukuma dziesmu, kas iekļauta albumā un ir izdota kā šī ieraksta pirmais singls. Albumam ir ‘’vintage’’ noskaņa, kas izpaužas instrumentāli, izmantojot stīgas, taustiņus un sagrozītas ģitāras skaņas. Lai gan pēc apraksta skan kā jebkurš tipisks ieraksts, šī albuma noskaņa atmet mūs atpakaļ uz 70-tajiem un tikai virspusēji liek mums nojaust par saviem disko un roka elementiem un pilnībā mūs ievelk mūzikā. Šis ir kārtējais Vainraita albums, kas pat nepieļauj iespēju mūs pievilt. Un ko gan citu varētu gaidīt no Marka Ronsona producēta albuma? Albuma pērles izcelt ir grūti, taču, ja jāmin piemēri, tad ‘’Out of the Game’’ un ‘’Song of You’’ derēs pietiekami labi.
Reiz, sensenos laikos dzīvoja tāda grupa kā ‘’ The White Stripes’’, kas izjuka. Šis nelaimīgais notikums ir devis dzīvību dueta dalībnieka Džeka Vaita garadarbam ‘’Blunderbuss’’, kas pilnīgi aizvietos iepriekšminētās grupas aiziešanu uz mūzikas paradīzi, proti – albums skan kā klasisks ‘’The White Stripes’’ albums, kura priekšpānā ir izcils instrumentālais aranžējums ar Džeka Vaita neatkārtojamo balsi. Un dzirdot albumu kāds tas ir, Megas Vaitas trūkums pat nav nekas tāds, kas būtu jāpārdzīvo. ‘’Blunderbuss’’ skanējums atgādina 70-tajos sastopamo blūzroka skanējumu, kas dažbrīd Džekam Vaitam liek skanēt kā rokzvaigznei bez jebkādiem kompleksiem. Albuma ievērojamākās dziesmas ir ‘’Missing Pieces’’ un ‘’Love Interruption’’.
Labs raksts izrādās ka mūsdienās kāds ari klausas normālu mūziku 
