Ēriha Marijas Remarka grāmatu „Rietumu frontē bez pārmaiņām” noraidīja vairākas izdevniecības. Iemesls – tēma neesot aktuāla. Kurš gan vairāk nekā desmit gadus pēc kara gribēs lasīt par šo laiku? Kad grāmata tomēr iznāca, tā guva fantastiskus panākumus. Tirāža bija mērāma desmitos miljonu, Remarks vienā rāvienā kļuva slavens un kritiķi bija galīgi apjukuši – ar ko lai rakstnieku salīdzina? Jo nebija ar ko salīdzināt. Tādus panākumus kā Remarks līdz šim vācu literatūrā nebija guvis neviens.
Pauls Beimers un viņa draugi ir vācu karavīri, kuri jau kuro gadu aizvadījuši tranšejās, piedaloties karā, kura jēgu jau sen sākuši apšaubīt. Viņu rindas ar katru dienu sarūk, katrs vēlas palikt dzīvs un atgriezties mājās, lai gan nezina, kā dzīvos pēc kara. Viņi vairs netic nekam un viņiem nav autoritāšu. Paulam un lielākajai daļai viņa biedru ir tikai 19, bet viņi sevi neuzskata par jauniem. „Dzelzs jaunatne? Muļķības. Mēs esam veci cilvēki.” Karavīru pulciņa „garīgais līderis” ir Kats – visvecākais no visiem (viņam ir tuvu 40) un arīdzan visveiklākais. Pauls saka, ka Kats pieder pie tiem cilvēkiem, kurus varētu atstāt vienus tuksnesī, bet viņi stundas laikā pamanītos atrast sev cepeti, dateles un vīnu. Kats vienmēr zina, kur meklējams ēdamais un vienmēr jūt briesmu tuvošanos. Skarbā ikdiena mijas ar izklaidēm, jo tas ir vienīgais veids, kā nesajukt prātā.
Laimīgu beigu nav ne grāmatā, ne filmā – bojā iet gandrīz visi. Paula nāve filmā parādīta savādāk nekā grāmatā: gulēdams ierakumos, viņš ierauga taureni un pastiepj roku tā virzienā. Šajā brīdī Paulu pamana pretinieka snaiperis. Manuprāt, muļķīgs nobeigums, jo Pauls bija pieredzējis karavīrs, viņš nekad nebūtu rīkojies tik nepiesardzīgi. Tomēr var saprast filmas veidotājus – filmai nepieciešams nobeigums, bet, ja pieturētos pie grāmatas, tad tāda vienkārši nebūtu.
Vēl viens filmas mīnuss ir tas, ka netiek parādīts kontrasts starp Paulu un jauniesauktajiem. Viņu vecuma starpība ir tikai viens gads, bet garīgi... Pauls un viņa draugi ir vismaz 20 gadus vecāki.
Filmā ir satriecoši reālistiskas kaujas ainas – tā vien liekas, ka skaties dokumentālo kino, nevis mākslas filmu. Ložmetēji, viesuļugunis, granātas, ievainotie, kritušie... Ja kādreiz kaujas norisinājās, rībot bungām, un kareivji valkāja greznas uniformas, tad Pirmais pasaules karš atņēma karam jebkādu glamūru, skāra miljoniem cilvēku, kuri frontei nebija ne tuvumā un radīja zudušu paaudzi. Ne velti Remarks grāmatas priekšvārdā rakstīja – „veltīts paaudzei, kuru nokāva karš, pat ja viņus bija saudzējušas granātas.”
