#paliecmājās un noskaties!
Jāsaka, ka ir praktiski neiespējami izcelt vienu filmu kā mīļāko. Ir tik daudz kolosālu filmu, kuras gribas skatīt vēl un vēl. Un tāpat ir tik dauz superīgu filmu, kuras vienu reizi noskaties un - pietiek! 🙂
Bet nu ok, ja jau ir tādi noteikumi, tad nekas cits neatliek, kā šoreiz izvēlēties vienu. Un te nu mana izvēle (pēc ilgām pārdomām un sijājumiem) apstājās pie šīs filmas - The Cell.
Tad nu tiksim skaidrībā, kādēļ šī filma mani tā uzrunāja, ka noskatījos to jau 7 reizes, un negrasos pie tā apstāties:
1) režisors Tarsem Singh, kura praktiski visas filmas ir neparastas, aizraujošas un saturīgas (ilgi domāju arī par The Fall);
2) Dženifera Lopesa galvenajā lomā. Viņa ir vnk neatkārojama un nepārspēta;
3) komponista Hauarda Leslija Šora mūzika (domāju, te bez komentāriem viss skaidrs 🙂 ).
Viss kopumā rada maģisku un neizdzēšamu iespaidu.
Šī filma ir arī režisora debija klipu meistaram Tarsem Singh, kurš kļuva slavens ar videoklipu grupas R.E.M. dziesmai Losing My Religion. Režisors daļēji izmantoja šī klipa vizuālo sēriju filmā.
Filma neatlaiž no sākuma līdz beigām - tas ir labākais piemērs, kā parādīt psihodēlisko pasauli, mūsu apziņas pasauli, kur neviens nezina, kas notiek un kā konkrēti izskaidrot visu, kas tajā notiek. Kur rodas šie vai citi kompleksi, mūsu atkarības, mūsu "tarakāni" ...
Filma pretendēja uz vairākām pienācīgām balvām, ieskaitot Saturnu 4 nominācijās (Labākie kostīmi, Labākais grims, Labākā zinātniskā filma, Labākā aktrise) un vienu Oskaru par labāko grimu (kaut arī filma bija pelnījusi daudz vairāk nomināciju, ieskaitot tos pašus kostīmus vai specefektus), tomēr balva bija tikai viena no MTV prēmijas - to saņēma Dženifera Lopesa.
