Austrumvācija, 1989. gads. Ieraudzījusi savu dēlu Aleksu piedalāmies pret pastāvošo režīmu vērstā demonstrācijā, pārliecinātā komuniste Kristiāne piedzīvo sirdslēkmi un ieslīgst komā. Kad viņa pamostas, ir jau 1990. gads, abas vācu valstis apvienojušās vienā un dzīve kļuvusi pavisam citādāka. Ārsts brīdina, ka Kristiāni nedrīkst uztraukt, jo otru sirdslēkmi viņa nepārdzīvos. Alekss nolemj vienkārši noslēpt no mātes to, ka Austrumvācijas vairs nav. Kopā ar māsu un viņas draugu viņš atjauno veco iekārtojumu mātes istabā, pārfasē rietumvācu produktus austrumvācu iepakojumos, dzenas apkārt pa pilsētu, meklēdams mātes iecienīto Šprēvaldes gurķīšu burciņu, jo viņai tos ļoti sakārojies, kopā ar kolēģi Denisu filmē viltus ziņu sižetus, vēstot par to, kā rietumvācieši masveidā lec pāri Berlīnes mūrim un pārvācas uz dzīvi Austrumos un to, cik lieliska ir dzīve sociālismā. Kad Kristiāne uz pretējās mājas sienas ierauga milzīgu „Coca-Cola” reklāmu, Aleksam nākas izdomāt, kā mātei to paskaidrot. Beigās gan izrādās, ka visu šo teātri varēja arī netaisīt, jo Kristiāne nebūt nav režīma atbalstītāja...
Sirsnīga un aizkustinoša filma par to, uz ko tikai cilvēks nav spējīgs sev tuvo cilvēku dēļ. Tiem, kuri dzimuši 1980.-to gadu sākumā un vidū, šī filma varētu atsaukt atmiņā pārmaiņas mūsu pašu valstī, savukārt tiem, kuri dzimuši vēlāk, filmā attēlotās sadzīves ainiņas varētu likties eksotiskas.
