Šī ir viena no manas bērnības mīļākajām filmām. #paliecmājās
Rotten Tomatoes vērtējumā šī ir visu laiku 18. labākā filma par beisbolu. Kāpēc tikai 18. vietā? Tāpēc, ka filma nav tikai par beisbolu. Drīzāk var teikt, ka beisbols ir tikai fona tematika.
Bet tematika jeb stāsts ir par jaunu deviņpadsmit gadīgu puisi no laukiem, kas brauc uz lielpilsētu, lai parakstītu līgumu par beisbola spēlēšanu lielajā līgā. Diemžēl viņš sastop neīsto meiteni – kādu maniakālu sportistu nīdēju, kas viņu smagi sašauj.
Tālāk notikumi norisinās pēc 16 gadiem, kad mūsu varonis vēlreiz ierodas lielpilsētā, lai mēģinātu uzspēlēt pašā vājākajā komandā visā līgā. Treneri viņam neuzticās, jo 35 gados spēlētāji beidz karjeru nevis uzsāk. Tā nu puisis sēž rezervē un gaida savu iespēju. Kad tā beidzot pienāk, tad visi ir šokēti par to, cik labs atsitējs viņš ir. Puisis velk ārā visu komandu, kas pamazām no pēdējās vietas visā līgā paceļas uz pirmo vietu.
Protams, ka šāds veiksmes stāsts patīk ne visiem. Sākās visādas intrigas, šantāžas un kukuļošanas gan no ārienes, gan pašas komandas, lai pusis pārstātu tik labi spēlēt. Šos pārbaudījumus mūsu varonis veiksmīgi iztur, taču citiem kārdinājumiem (alkohols, meitenes un uzdzīve) gan nespēj pretoties. Loģiski, ka rezultāti krītās, bet īstajā brīdī pilsētā ierodas kāda meitene no puiša dzimtās puses. Izrādās, ka viņš pirms došanās projām pirms 16 gadiem ir ar viņu pat pārgulējis (to gan mūsu puisis uzreiz neatceras, kas gan, protams, ir normāli – vai tad mēs varam atcerēties visas meitenes, ar kurām bijām kopā jaunībā?).
Atguvis seno mīlestību, arī spēle atkal sākt vesties no rokas. Taču viss nav tik rožaini. Pirms 16 gadiem gūtā šautā brūce liek par sevi manīt un puisis nonāk slimnīcā. Ārsti viņam iesaka mest spēlēšanu pie malas, citādi var arī aiziet pie dieviem. Tomēr tas mūsu varoni neattur atgriezties uz pēdējo sezonas spēli, kurā izšķirsies, vai komanda uzvarēs vai paliks otrajā vietā čempionātā.
Pienāk pēdējais īnings. Visās trijās bāzēs ir izvietojušies spēlētāji un mūsu varonis dodas atsist pēdējos metienus spēlē. Puisim nav viegli – no vecās šautās brūces tek asinis, turklāt, lai uzliktu vēl lielāku psiholoģisko slogu, viņa meitene atsūta zīmīti, ka spēli stadionā skatās arī viņu abu kopīgais dēls (surprise!).
Tālāk nestāstīšu, jo kaut kāda intriga jau ir jāatstāj priekš skatīšanās. Vēlos tikai pateikt, ka pēc šīs filmas noskatīšanās katru reizi, kad iebraucu Rīgā ar vilcienu gar Daugavas stadionu, skatījos uz lielajiem stadiona prožektoriem. Arī mani draugi, ar kuriem runāju pēc daudziem gadiem par šo filmu, neatcerējās to, bet atcerējās prožektorus no beigu ainas. Un, protams, filmas iespaidā bērnībā sāku nodarboties ar beisbola spēlēšanu. Kāds gan tas bija par kaifu, kad izdevās atsist bumbiņu tā, ka aizlido tālēs zilajās!
Tātad, aicinu visus noskatīties šo filmu. Domāju, ka tā patiks daudziem – gan cilvēkiem, kas Latvijā nodarbojas ar beisbolu, gan vīriem, kam patīk stāsti par stipras gribas cilvēku, kas, neskatoties uz savām vājībām, piepilda savu mērķi, gan arī meitenēm – par laimīgu mīlestību.
