Kas notika:
Hakeri dzenās pakaļ Sandrai Bulokai. Izmantojot internetu, viņi nomaina viņas identitāti no veiksmīgās Andželas Benetas un Rutu Marksu – prostitūtu, narkomāni un apsūdzēto. Visu pārējo filmu Buloka bēg no hakeriem un policijas, jo, acīmredzami, internets iefiltrējās Benetas ģimenē, ārstos, kaimiņos un ikvienā, ar ko viņa gājusi uz skolu.
Kāpēc tas nav nopietni:
Tīkls iznāca 1995. gadā, kad daudzi nemaz nebija redzējuši internetu (iespējams, ka scenāristi arī ne). Tā kā amerikāņiem patīk visu ļoti pārspīlēt, tad uzreiz tika nolemts, ka internets kontrolē pilnīgi visu, kas notiek uz zemes un var to visu sabojāt pie sīkākās provokācijas.
Realitātē:
Hakeri vispirms uzlauztu viņas MySpace lapu un saliktu tur geju porno. Pēc tam, atklājot, ka viņas internetbankas parole ir „QWERTY123” viņi „nozagtu viņas identitāti”, jeb citiem vārdiem, izmantotu viņas kredītkarti, lai sapirktos visādus krāmus. Šīs drāmas pēdējais cēliens būtu tāds, ka Buloka, aizpildīdama pāris formalitātes, bloķētu savu kredītkarti.
Un vēl, filmā Bulokas tēls ir attēlots, kā neglābjama vientuļniece. Realitātē datornūģis, kas ir sieviete un vēl izskatās kā Buloka, būtu mūžīgā vīriešu „draugu” ielenkumā.
#2. Dators jebkurā brīdi var sākt sevi apzināties.
Labākais piemērs: Kara spēles (WarGames, 1983)