Tad nu tā, nezinu, tā ir kāda garīgas slimības izpausme vai kā, bet tas ir visai jautri.
Tas sākās kādā pavisam parastā skolas dienā, starpbrīža laikā. Palicis pāri laiks un nezinām, ko sadarīt. Sākām līgoties, šūpoties, smieties. Tā ir pavisam normāla parādība, kad aiz garlaicības iet širmīts ciet [;
Es paliku pie tā, ka sēžam ja? Nu mēs sēžam šūpojamies, šupojoties sākām zīmēt ciparu 8 :D Pastāstīšu, kā tas jādara:
1. Tu sēdi ja? [es to jau laikam pieminēju kādas pāris reizes :D ]
2. Sāc līgoties, lai saprastu, kas jādara tālāk.
3. Un tagad tādā veidā mēģini uzzīmēt ciparu 8.
Sanāca? Ģeniāli. Un tagad pasaki, vai tas nav jautri? :D Tādā pašā veidā pamēģini citus ciparus. Tas tak ir tik neaptēsti un smieklīgi.
Pēc tam, pēc pāris dienām, mēs izdomājām, ka tā pat varam darīt ar galvu. o; Tagad pamēģini ar galvu uzzīmēt ciparu 8. Tas ir tik ļoti smieklīgi, īpaši, ja blakus ir vēl kāds tik pat neaptēsts cilvēks kā tu, jo tu tagad izskaties nāvīgi smieklīgi. :D
Nonācu pie secinājuma, ka tā ir laba vingrošana. Labi sēžot, ko tu tur vingrini, bet galvu gan. Tas ir iedarbīgi, pēc tam ir tik laba sajūta, izvingrināti muskulīši :D
Ja esat izmēģinājuši kaut ko līdzīgu un tik pat jautru, lūdzu padalieties savās emocijās [;
Paldies par uzmanību.
Arlabunakti!
Saldus sapnīšus (:
