Biju pie ārsta. Izmeklēja, uztaisīja asins analīzes, u.t.t. Dakteris pateica, ka būs jānodod urīna analīze. Paņemu burciņu, pasaku, ka rīt burciņu atvedīšu un atvados. Ārstu kaut kas neapmierināja. Viņš pateica, ka urīnu grib jau tūlīt. Pateicu, ka pēc apmēram pusstundas būs, un izgāju no kabineta. Samierinājos ar to, kā ir, un aizgāju uz tuvējo kiosku pēc lielās kolas pudeles. Sēdēju slimnīcas pagalmā un dzēru. Sajutu, ka vajag uz tualeti. Izvilku no somas burku, un gāju uz tualeti. Apsēdos, un sāku. Burciņa nejauši izkrita no rokas, un ielidoja podā. Nesaprotot, kur tā palika, uzvilku bikses, un nolaidu podā ūdeni. Sāku meklēt savu blakus podam ''nolikto'' burciņu. Man pieleca, ka es nolaidu podā...Diemžēl, poda caurums bija vājprātīgi liels, tāpēc nevarēja cerēt, ka tā būs iesprūdusi. ''Pie svētā Jēzuliņa'', noklepojos, un gāju dakterim prasīt citu burku. Dakters nolamāja mani, un iedeva. Dzēru kolu. Gāju čurāt. Viss it kā gāja labi, burciņa piečurāta, viss. Spieda vajadzība uz kaut ko lielāku, un sāku. Pabeidzu. Un tikai gtad man pieleca, ka esmu pa lielam nokārtojusies urīna burciņā. Tā bija brūna. Tpfu, atkal nolamājos un izmazgāju burciņu. Gāju dzert kolu. Cukura līmenis asinīs bija superaugsts, čurāt vajadzēja, tāpēc atkal gāju uz tualeti. Viss, perfekti, burka pilna ar dzintarainu šķidrumu, taču škrobe, nav tualetes papīra. Prasu tualetes ''kaimiņam'', lai pa apakšu padod vienu sloksni. Metos četrrāpus, un rāvos ņemt. Ar ceļgalu iebuktīju burciņu, un tā apgāzās. Šoreiz lamājos ar vārdiem, kas sulīgāki par greipfrūtu. Man bija besī tā čuru padarīšana, noslaucījos, uzvilku bikses un iesmēlu ūdeni no poda. Tikmēr, kamēr priecājos par savu ģenialitāti, paslīdēju pati savā čurā. Tas dzemdināja milzu jautājumu...:''Kurā atvilknē bija mana virve..''
Ar čurām uzmanīgi! 
