Pārdevēju tipi26

Pārdevēji-zombiji. Neatkarīgi no tā, cik ilgi viņa strādā savā darba vietā, viņa tik drīz prom neies. Un to, ka viņa ir iekrampējusies savā darba vietā tā kārtīgi, var saprast pēc viena - viņa visu zin. Viņa zin, kurā plauktā kas stāv, kur ir nobāzti krājumi, kā ražo preci, visus preces veidus. Viņai darbs ir ieaudzis smadzenēs. Jā, viņa zina, ko viņa pārdod, bet viņai darbs kļūst svarīgāks par mājas dzīvi. Jo darbā viņu novērtē kā zinošu speciālistu. Šādi pārdevēji tiek salīdzinoši ātri paaugstināti un uz jaunpienācējiem skatās kā uz "Pamocīsies un pazudīs. Vieni nāk, citi iet d*rst" vai "Ne tādi vien te ir bijuši".

Pārdevēja, kura uz tevi skatās ar "Ko tu te atvilkies?" skatienu. Vai tu ienāc vienreiz mēnesī veikalā, vai katru trešo dienu, viņai sejā ir rakstīts "Atkal man te piep*sās.." Viņa negrib, lai tu viņai ko prasi. Vēl labāk - ej kaut kur citur, tikai ne pie viņas, vai arī dzirdēsi samocītu teikumu, ka tas ko tu meklē, ir "tur tajā galā". Šāda pārdevēja vienmēr izskatās nogurusi (un tas ir neatkarīgi no viņas vecuma). Viņai šeit nepatīk, bet viņa neko citu nemeklē, jo ir jau pieradusi un domā, ka neko labāku jau nu neatradīs. Kā arī - tas, ko tu tur taisies jautāt, tev liekas sarežģīti, bet viņai stulbi, jo viņa domā "Kā ko tādu var nezināt??" 

Pārdevēja - laizone. Nē, nē, es nerunāju par Likitangu no Pokemoniem. Šī ir pārdevēja, kurai vienkārši ir paradums slavēt visu. Viņa droši vien pateiks, cik labi tev tā manta mājās izskatīsies. Ja tas ir apģērba gabals, ka tad teiks, ka tas tev der kā uzliets. Viņa to pateiks pat tad, kad tu redzi, ka tā pufaika ir atiris ķīniešu sašūts s*ds.. Tāpat viņa pateiks, ka tu esi skaists/ skaista, kolīdz uzvelc to apģērbu. Jo dārgāka lieta, jo lielāks skaistulis tu būsi viņas acīs. Viņai droši vien vienalga, ka tev seja kā kartupelis, bet ja tu nopirksi to dārgo mantu, tu automātiski paliksi par krutu cilvēku. Vismaz tā viņa domā. Viņu tu noteikti atpazīsi pēc tā, ka durvis vēl nebūsi aiz sevis aizvēris vai būsi tikko iegājis tirgū, bet viņa tev jau piesūksies kā dēle, cerībā, ka tu tūlīt izkratīsi savu maku tukšu.

Pārdevēja - laizone nr. 2. Tā ir pārdevēja, kura savu darbu dara kā nākas tikai tad, kad apkārt staigā kāds no priekšniecības. Citādi viņa stutē savu dibenu pret tuvējo plauktu. Preces kārtīgi saliek arī tikai kad direktors ierodas veikalā. To pašu viņa dara arī ar saviem matiem. Tavās acīs viņa varētu būt bomzene, ja tu redzētu viņu bez darba formas, bet ja nāk direktors, tad ir jāsapucējas un jāuzkrāsojas. Ja ir kāds kolēģis, ar kuru domas sakrīt, tad notiek sekojošais: visādi citādi - direktors un uz pakaļas sēdētāji (aka - viņam līdzīgie) ir stulbi durņi, kuri nosūc viņai naudu (samazina algu). Ka viņi neko nesaprot un ir kaut kādi biezie, kas izmanto tādus kā viņa. Bet - kolīdz šie paši ar verbālo caureju aplietie cilvēki stāv kaut kur blakus, pārdevēja uz viņiem ne acu nepaceļ vai arī bolās uz viņiem kā dieviem. Plus, direktors ir labs tikai tad, kad maksā viņas jau tā mazo algu. Pārdevēja veikalā jūtas kā suns, kuru nodzen un pamet tam kādu kaulu (ar to es domāju, ka strādā ilgi un smagi, bet saņem, kā pārdevējai šķiet, nepelnīti maz).

Pārdevēja - čīkstule. Viņai riebjas viss. Viņai riebies tu ar to, ka tu vienkārši te atnāci. Viņai riebjas tava seja. Viņai riebjas tas, kas viņai jādara. Viņai ir vienalga, vai viņa pārdod vecu vai jaunu lietu, ar beigušos termiņu vai nē. Tas, ka tu no tā ēdiena saindējies, tā nav viņas vaina. Droši vien nemazgāji rokas, vai arī ēdi ēdamo no zemes nevis no galda un tagad melo. Un visi citi visu laiku arī tikai melo. Tāpat viņai riebjas kolēģi un viņa pati arī citiem nepatīk. Jau kuru mēnesi, jau kuru dienu viņa taisās sākt savu jauno, skaisto dzīvi, ka beidzot notīsies no šī "čūsku midzeņa", no "šīs sūdu bedres" un "visi palikušie var te apsprāgt". Bet... tas vēl ilgi nenotiks, jo viņa ir labāk pieradusi pačīkstēt, nekā tiešām iet prom un vienreiz kaut ko mainīt un sākt darīt. Iespējams, viņa ir jau pieradusi tikt pazemota.

Nolemtā pārdevēja. Viņa nāk uz darbu kā uz tādu pierastu paverdzināšanas iestādi. Skapītis darbā ir tas pats, kas skapītis mājās. Tur krājas tāda personīgā iedzīve, kuru uz darbu diez vai vajag nest (personīgās lietas, grāmatas, foto). Šī pārdevēja labi pārzin veikala darbību. Pēc ilgiem, nostrādātiem gadiem, šī pārdevēja vadību uzrunā uz "Tu" nevis "Jūs", jo izņemot to, ko redz darbā, viņa vēl pārzina arī kolēģu personīgo dzīvi (kur brauca, cik iztērēja, vai tā ir jauna pufaika??). Tāpat viņa gribēs zināt, ko tu ēd pusdienās.. Viņa domā, ka savu dzīvi beigs tieši šeit, jo tur, kur viņa dzīvo, nekas labāks nav atrodams. Kā arī - darbā viņa stampās un nekur nesteigsies, jā, tu vari pagaidīt.. 25 minūtes. Bet, kolīdz jāiet mājās, viņa aizskrien visiem pa priekšu. Arī šī ir tā pārdevēja, kas neskatoties uz to, ka viņai droši vien ir kāda laba izglītība, neko mainīt netaisās. 

Pārdevēji - dienaszagļi. Pārdevēja, kura ilgu laiku tupēs tualetē. Veikalā visu darīs palēnām, nevis jo viņai ir ļoti grūti, bet jo jāstiepj laiks. Lai diena ātrāk paiet. Ātrāku vakara pienākšanu paātrinās arī pļurkstēšana ar kolēģi. Viņa nesteigsies izdarīt visu šodien, jo ja paliks kas neizdarīts, tas nozīmē, ka viņai būs rīt ar ko nodarboties. Un tas saīsinās dienu. Jo - kaut ko darot, laiks paiet ātrāk, nekā mīņājoties uz vietas.

Pārdevēji - zagļi. Viņi ir iekārtojušies darbā. Ja tas ir pārdevēja darbs arī pie kases (nevis aiz vitrīnas vai nodaļā), viņi iemanīsies izzagt naudu. No rīta izņems dažus eiro un ja kāds ko jautās, teiks ka neko nezin. Vai arī nedos čeku, bet kad neviens neredzēs, izņems attiecīgo summu no kases un pārliks kabatā. Bieži var pazust tādas lietas kā cigaretes vai personīgās higiēnas līdzekļi, bet neviens neatzīsies, tāpēc trūkstošo summu izdalīs maksāt uz visiem. Tāpat ir arī stulbie zagļi - tie, kas domā, ka paliks turīgāki aizstiepjot mājās tualetes papīru vai šķidrās ziepes no tualetes, apēdot otra pusdienas vai paņemot no atvērta garderobes skapīša to, kas nav piesiets (trauki, salvetes). Vai vienkārši - pildot pudelē ūdeni no automāta un vedot uz mājām.