Nerātnas anekdotes no pagājušā gadsimta - 2. daļa11

Reiz kāds vīrs aizgājis pie mācītāja un sācis žēloties par savu sievu - esot tā viņu piekrāpusi: pat pats ar savām acīm redzējis , kā sieva guļ ar muižas kučieri. Vīrs bēdu sagrauts zvērējies mūžīgu atriebību abiem: zvērējies kučieri nožņaugt un paša sievu ar mīkstiem māliem nošaut

- "Tā nevajag, mans bērns, Tu zini, ka Dievs nav ļāvis dusmoties un atriebt!" - tēvišķā balsī mācītājs to mierinājis, uz ko vīrs sadusmots iesaucies 

- "Nu jā, Dievs jau nav precējies - redzētu, ko tad šis pats teiktu, ja cits gulētu ar šā sievu"

Reiz kāds vecs vīrs apprecēja jaunu, skaistu sievu, kurai jau meitenes dienās bijis piedzimis kaimiņu Piča uztaisītais bērns, kuru audzinājusi kāda attālāka radiniece. Vecais vīrs nemaz nezinājis, ka sieva jau kādam devusi, un, kad pēc kāda laika sieva vecajam paziņojusi, ka gaidāms mantinieks, vecais aiz laimes vai no ādas lēcis laukā. 

Vēlāk sieva aizbraukusi pie savas radinieces ciemos un drīzi vien rakstījusi vecajam, ka esot tai piedzimis neredzēti brašs un spēcīgs puika. Vīrs aibraucies, ilgi nopētījis "savu" dēlu un beidzot nospļaudamies notiecis -

"Vot jobtvaju maķ, lūk ko nozīmē vecam apprecēties: ar tādu rāvienu uztaisīju puiku, kuram jau piena zobi ārā lien!"

Kādai kalpu meitai bijis brūtgāns - arī kalps, tikai iz citas šlakas. Bet reiz uz kalponi sācis mest acis pats saimnieku dēls. Kalpone nu, saprotams, savu kalpa pusi pamet. Bet šis vis nedomā tik viegli atstāt savu brūti tam saimnieka dēlam.

Kādu vakaru tas pa kluso ielavās kalpu meitas istabā un piedirš meitas gultu. Naktī brūte ar saimnieka dēlu atnāk uz istabu pārlaist nakti. Taču tie nevar saprast, kas tur tik ļoti smird. Negribēdama vainu uzvelt saimniekldēlam, viņa saka -

"Nekas, nekas, Jānīt, tas kas smird, nāk no manis"

Saimniekdēlam palicis pretīgi un tas par tādu cūcību kalpu meitu pamet. Un kalpu pusis dabū atpakaļ savu brūti, un apprec to.

Kāds bagātnieks reiz apņēmis jaunu sievu. Tikai bijusi viena problēma - šim nestāvējis. Vīrs nu gājis pie ārsta, un tas vīram izrakstījis pašas dārgākās zāles, piekodinādams, lai tās dzer trīs reizes dienā - no rīta, pusdienslaikā un vakarpusē. Taču vīrs bija tik ļoti laimīgs par to, ka nu viss būs, ka šis nevarējis sagaidīt pat vakaru un izdzēris visas trīs porcijas vienlaikus.

Pēc pāris dienām ārsts atnācis uz bagātnieka muižu, lai uzprasītu šim, kā zāles esot iedarbojušās. Durvis atvēris sulainis izmeties vienā kreklā un stāstījis ārstam -

"Vispirms kungs izpisa savu sievu, tad uz klētsaugšas esošos divpadsmit kaķēnus, un nu laikam ir nākusi mana kārta"

Ārsts vēstis dzirdējis spēji atsveicinājās no sulaiņa un steigtin steigšus devās prom, bīdamies, ka pēc sulaiņa nenākot viņa kārta.

Sieva nedēļu pēc savām kāzām aiziet pie mācītāja un prasa šķiršanos. 

- "Kādēļ tik drīzi, vai tad jums abiem ir kādas nesaskaņas?", vaicā mācītājs

- "Nē, jāšķirās ir tikai miega dēļ" - atbild sieva

- "Kā tad tā? Vai Jūsu jaunais vīrs neļauj Jums pietiekami gulēt?" - nesaprašanā jautā mācītājs

- Tak nē, tieši pretēji - līdzko ieejam gultā, tā šis jau iemiedzis, un saprotiet arī mani, es taču neprecējos tik vien tamdēļ, lai man būtu vīrs, kas pie sāna guļ" - sieva, asaras slaucīdama, stāsta

Kāda sieva aizvedusi savu vīru pie mācītāja, un raudādama mācītājam vīru apsūdzējusi -

"Mans vīrs ir tāds muļļa, neko nejēdz - citām vai zem brunčiem lien, bet man, likumīgai sievai, noguļ blakus kā mirla veselām nedēļām, kad i pimpis ne druskas nepakustās" - pārdzīvodama teikusi sieva

"Vai Tu, vīrs, atzīsti sevi par vainīgu un gribi izlūgties tās kundzes piedošanu?" - cienīgtēvs vīram jautājis

- "Nē, mācītāja kungs, es te neesmu ne druskas vainīgs. Ja jau tas pimpis sievai blakus guļot nekustas, tad tā nav mana vaina: viņam pašam sava galva, sava darīšana, es tur nevaru izdarīt ne nieka" vīrs noteicis, un uz tālākiem jautājumiem pabolījis tikai acis kā ūdeni mutē ieņēmis.

Reiz kāda saimniece manījusi, ka saimnieks pēdējā laikā ļoti bieži iesācis iet uz to pusi, kur ganu Līžuks lopus gana. Kādu dienu saimniece vīru izspiegojusi, un manījusi, ka abi divi pišās kā paša velna plēšami, un dusmās iekliegusies

- "Nu vecais, tas jau ir par traku! Vai tad Tu, vecais, turks esi, ka ar man vien Tev nepietiek?", un saimnieks mierīgi pimpi biksēs kārtodams noteicis -

"Kur tad nu turks, tik eče, Līžukam tā atspertene stingrāka kā Tev!"

Kāds maiznieks reiz pārnācis riktīgi lielā "švunkā". Maizes abru noturējis par gultu, licies tanī iekšā un sācis krākt. Te tam kļuvis gaužām nelabi, un šis sācis vemt. No rīta pamodies, viņš izgulēto mīklu pārmīcījis un iztaisījis "rundštikus", izcepis un notirgojis tos pa lētu naudu. Otrā dienā pie šamējā pienākusi kāda kalpone un teikusi -

"Lūdzu, vai Jums vēl ir tie "rundštiki" ar gaļu? Manam vīram tie ļoti garšo!", uz ko maiznieks atbildējis 

- "Nē, tie vairs nav. Tie iznāk pārāk dārgi, tamdēļ mēs tos vairs necepam"...