Mazi stāsti par to, kā latviešu bērni kādreiz ķēmojās pa telefonu16

Zvanījām uz kaut kādiem numuriem no telefona grāmatas un teicām, ka viņiem tūlīt atslēgs ūdens padevi un lai nāk ārā ar spaiņiem un pudelēm.

Izlikāmies, ka esam no Jelgavas radio un piedāvājām piedalīties konkursā. Uzdevām jautājumu: "Ko Pelnrušķīte pazaudēja ballē - kurpīti, kabatslakatiņu, biksīšu ieliktnīti vai godu?" Neatkarīgi no atbildes, teicām, ka cilvēks ir vinnējis un ka jāierodas pēc balvas noteiktā datumā noteiktā vietā. Balvās parasti bija cigarešu bloki.

Mēs ar māsīcu zvanījāmies, kad bijām mazas arī. Kādreiz uz Jacobs kafijas iepakojuma bija bezmaksas numurs, uz kuru varēja zvanīt atsauksmēm, un mēs, protams, izdomājām, ka vajag pamuļķoties. Tātad sākām ar tādām muļķībām kā: "Savā kafijā atradu beigtu zirnekli, ko darīt tālāk? Zvanīt zoodārzam vai iet un apglabāt?" Un sieviete atbildēja un prasīja cik liels tas zirneklis ir utt. Tad nākamais zvans savienoja ar citu operatoru un atkal sieviete. Šoreiz prasījām, kādas markas tamponus viņa lieto. (Tagad atceroties pašai kauns.) Beigu beigās mēs visus bijām tā nokaitinājušas, ka mums atzvanīja vīrietis un teica, ka mūsu dēļ ir atlaisti vairāki cilvēki un ka mums būs lielas nepatikšanas ar policiju. Abas tā pārbijāmies, ka izslēdzām telefonus un slēpāmies tur, kur neviens mūs nevarētu atrast.

Vecmāmiņai, kurai uzvārds ir Oliņa un kura strādāja skolā, regulāri zvanīja skolēni un teica, ka te zvana Majonēze.