Arī manā bērnībā zvanījāmies un jokojāmies. 
Droši varat padalīties ar saviem stāstiem, no kuriem iespējams sanāktu vēl kāds rakstiņš :)
Šis fenomens diemžēl izzudis.
Mazi stāsti par to, kā latviešu bērni kādreiz ķēmojās pa telefonu16
169
2
- Hallo! Vai Skrūves kungs mājās?
- Nē?
- Uz kā tad turās jūsu mēbeles?
- Labdien, vai jums ledusskapi nevajag?
- Nē, nē meitiņ!
- Nu tad nesiet laukā, pēc 10 minūtēm būsim pakaļ!
Reklāma
- Hallo! Vai zoodārzs?
- Nē.
- Tad kāpēc mērkaķis pie telefona?
Kad maza biju, tad mums topā bija pēc skolas iet uz tuvāko telefonbūdiņu vai pie draudzenes uz mājām un zvanīt dažādiem numuriem vai 1188. Tolaik rādīja reklāmas par 118, un es piezvanīju un tā arī paprasīju "Līdz cikiem strādā tuvākais burkānu veikals?"
- Jums vannu nevajag?
- Nē, nevajag?
- Nu, tad metiet ārā!
Reklāma
Bērnībā zvanījām Osiņas kundzei, atradām nummuru telefona grāmatā un ākstījāmies, ka mums krūzei osiņa noplīsusi, vai nevar viņa atsūtīt pa faksu... nabaga tantiņa!
- Jums karstais ūdens ir?
- Ir.
- Sāciet laist vannā ūdeni, mēs vedam savu krokodilu!
Draudzene zvanīja uz propāna gāzes avārijas dienestu un jautāja: "Vai propāns mājās?". Otrā pusē gan atradies kāds jokus saprotošs vīrietis un atbildējis: "Nē, nav, kaut kur izgājis."
Reklāma
- Jums ūdens mājās ir?
- Jā.
- Nu tad nomazgājiet kājas, citādi pat šeit jūt.
Parasti telefona grāmatā atradām uzņēmumus vai cilvēkus un tiem arī zvanījām. Topā mums bija cilvēki ar jocīgiem uzvārdiem. Zvanījām Siļķei un teicām, ka mūsu kaķītis grib ēst, Desainim arī zvanījām. Alfons Dibens bija mīļākais no visiem.
Tev patiks šie raksti
atceros mēs ar klasi vienreiz arī uz 118 lkm zvanījām un visādas hui*as prasījām
Tajā laikā tas likās ļoti smieklīgi, šobrīd vairs ne tik traki. Vēl bija gadījums, kad zvanīja un pretī atpazina balsi un prasīja vai tikko jau nezvanījām 
