Kāds aiz stulbuma pajautāja apakšpulkvedim, ar kādu pistoli vislabāk cīnās supernidzjas. Niknais apakšpulkvedis norūca lekciju par to, ka īsts nindzja ar vienu zobubakstāmo spēs noguldīt veselu rotu. Rokas un kājas apakšpulkvedim ir smagas, paši esam nobaudījuši, ļoti labprāt noticējām, viņš nepārspīlētu. Vēl apakšpulkvedis piemetināja, ja labi mest ar tabureti, tad var nosist helikopteri no lidojuma. Bet drošumam tomēr labāk ir mest ar diviem – ar vienu pa purngalu, ar otru pa asti. Bet ja kājiņas ir apsistas ar skārdu, tad pat tanku varot izvest no ierindas.
19.diena.
Mācījāmies mest pistoles lodes. Dienas beigās mazais Kārlis varēja no simts mērķiem trāpīt pa simts, bet agrāk no pistoles šāva garām jebkam. Apakšpulkvedis sacīja, ka ja atvedīs lielākus mērķus par vecajiem (1 Cm diametrā), tad mācīsimies mest ar svara bumbām.
20.diena.
Beidzot satikām pulkvedi. Pleznas viņam nepiestāv, bet augstsprieguma stabā viņš izskatās tīri neko.
21.diena.
Mācījāmies ķert lodi ar zobiem. Aizsardzībai pret tiem idiņiem, kas mīl pašaudīties. Pagaidām ložu vietā ķērām zīles, jo īstu lodi ir jāķer maigi un ar izjūtu, neuzbāzīgi, bet to vēl mēs nemākam. Brīnums pleznās stabā brēc ik pēc pusstundas. Sākām pēc viņa salīdzināt pulksteni. Nav ļauna bez laba, nosecinājām.
22.diena.
Mācījāmies paukoties. Sākumā tāpat, pēc tam uz virvēm, ar svara bumbām, špagu galā. Ļoti aizraujoši. Mazais Kārlēns tā iešūpojās, ka uzlidoja gaisā. Pateicoties apakšpulkveža asajam prātam un viņa smagajai kājai, pēc brīža mēs visi mācījāmies lidināties. Kur apakšpulkvedim tik gaišs prāts?
Vakarā izklaidējāmies, ložņājot pa griestiem un dauzot mušas. Mušām no tāda skata bija acis kā pieckapeikas.
23.diena.
Pulkvedis nokrita no staba. Viņš apēda savas bikses un, aizrijoties ar tām, nokrita. Smalka tehnika, kā vēlāk izrādījās. Apakšpulkvedis stāstīja, ka tā esot nindzju izdzīvošanas tehnika, apēdot slēpnī savas drēbes. Tad viņš mūs arī gribēja ietrenēt šai iemaņā, bet mēs veikli tomēr novērsām viņa uzmanību ar anekdotēm.
Vakarā mēs izklaidējāmies, mušas triecot gar zemi tikai ar spļāvieniem vien.
24.diena.
Garlaicīga diena. Atpūšamies, taisnojot naglas, zem sienas, pa kuru rāpojam.
Vakars. Mušu. Nav. Visas kaut kur paslēpušās, gļēvās. Nodevāmies tarakānu medībām.
25.diena.
Noķertos tarakānus nokrāsojām sarkanā krāsā, ar zilām kantītēm un notirgojām kādā zooveikalā kā īpaši retu zirnekļu sugu, kas viegli padodas dresūrai (mēs pa šo dienu bijām tiem jau iemācījuši dejot valsi).
26.diena.
Pļāvām zāli. Ar plikām rokām. Apakšpulkvedis teica, ka ar izkapti katrs jefiņš varot. Cik nopratu, tad to mums arī būs jāēd. Atnācis bija ciemos lauksaimniecības priekšsedētājs un kopā izlakām kādus konjakus un klāt piekodām trīs maisus ar sapļauto zāli.
27.diena.
Mācījāmies lidot ar ziepju burbuļiem. Pārvietošanās līdzeklis, protams, lēns, bet toties kluss un iedzen pretinieku šokā. Kamēr viņš apdomā ideju par psihiatra apmeklējumu, var paspēt izdarīt brīnumlietas. Treniņa laikā taisījām actiņas baložiem. Tie kā cirvji no šoka krita lejā.
28.diena.
Mācījāmies maskēties par zvēriem. Mārtiņu gandrīz lācis izstrādāja, bet dabūja tā pa mandelēm, ka jēgas ilgi nebija. Pēc tam viņi palika par labākajiem draugiem. Mazais Kārlēns atkal, vienmēr bija sapņojis par franču virtuvi, un izlēma būt par stārķi, izprovējot dažādas varžu šķirnes. Izrādījās, ka ūdensžurka gan nav varde.
29.diena.
Pārveda mūs uz citu daļu. Žēl bija atvadīties no apakšpulkveža smagās kājas, bet īsti nindzjas visu var.
Pārvešana notika ar busiņu ar uzrakstu “dzīvi truši”. Pa ceļam dziedājām dziesmas un runājām anekdotes. Pēc 3 stundu brauciena šoferi palūdza aizvērt pākstis, jo ciematiņos cilvēki piedāvājās nopirkt mutantus trušus, kuri ir nākuši no Černobiļas, ja jau tā spējīgi dziedāt. Laikam trušu mutantisks krustojums ar papagaili, ieinteresēti viens painteresējās…
30.diena.
Interesanta vieta, nav īsti noraksturojama. No paša rīta mūs solīja apmācīt braukt ar motocikliem. Ievads bija tāds, ka motocikli dalās 4 kategorijās. Ar trīs riteņiem – pensionāriem, ar diviem – bērniem un iesācējiem, ar vienu riteni – īstiem assiem un bez riteņiem – pilnīgiem idiotiem. Tad nu mūs uzsēdināja uz vienriteņa motocikliem, par ko bijām neizsakāmi pagodināti un – uz priekšu. Tomēr instruktori bija ļoti neapmierināti, jo, redz mēs nebraucot apkārt stabiem, bet gan tiem pāri braucot. Sīkumaini…
31.diena.
Instruktori mūsu priekšā sāka nostiept metāla trosi. Mēs neapjukām un pārkodām to vienā mirklī. Tie sāka brēkt, ka tas bija kaut kādai veseluma demonstrācijai, braucot viens aiz otra ar motocikliem… Viņi laikam mūs āzē…
32.diena.
Mācījāmies ieņemt barjeru. Nabaga mazais Kārlēns pārsatraucās un ar motociklu izgāja cauri tam trauslajam ķieģeļu mūrim. Pārējie vienkārši pārlēca mūrim pāri, paķerot motociklus padusēs. Instruktori sāka raudāt.
Vakarā divi no mūsējiem izgāja pastaigāties un uzrāvās uz rokeriem. Tiem viņi neiepatikās. Patiesībā arī rokeri mūsējiem ne. Nedaudz tie pastrādāja ar rokeru tehniku, mocīšiem, uztaisot uz riepām astotniekus, bet vēl pēc brīža, ilgi nedomājot, uzstrādāja devītniekus. Interesanti, kā rokeri brauca mājās?
33.diena.
Instruktori nolēma mūs mācīt darboties ar lidojošo transportu, ja jau ar zemes neiet. Arnis tai lidmašīnai atkoda antenu, bet instruktori nepamanīja. Kad mazo Kārlēnu instruktors nosauca par ņuņņu, tas apvainojās uz saņurcīja lidmašīnas purngalu.
34.diena.
Pārveda uz šaušanas apmācībām. Arnis trāpīja pa pleznu ģenerāļa pīlei, kas no šoka atstiepa tās pašas.
Uz bēdām sadzērām ar ģenerāli un sagurušu aizsūtījām uz mājām ar lidmašīnu.
Kā vēlāk izrādījās, lidmašīna nebija īstā. Un mēs domājām, ko piloti tā pretojās.
35.diena.
Mācījāmies šaut ar nakts snaiperšauteni naktī. Nopļāvām zaķu ganību vietas zāli. Kad noņēmām nost nakts redzamības ierīci, šaut bija vieglāk. Atšauto no kokiem malku nolēmām neaiztikt, atstāt piknikam pie dabas.
36.diena.
Apmācījāmies šaut ar stingeru. Nesanāca pārbaudīt, vai raķetes griežas aiz stūra. Mazais Kārlēns šāva vāverei acī un trāpīja. Tik, bez astes nekas neatradās.
37.diena.
Iemēģinājām mīnas. Sanāca tā, ka mīna mazliet pati uzsprāga. Seržants nokrita gandrīz tai pašā vietā, kur stāvēja. Pēc kāda laika atnāca mežsargs un aizrādīja, ka nevajadzētu te mētāties ar visādiem draņķiem, jo aļņi no izbīļa lecot kokos. Pēc tam tos visus esot jāņem nost.
38.diena.
Mācījāmies izjaukt un salikt mīnas. Māris izjauca vairākas dažādas un uzmeistaroja vienu. Seržantts neticēja, ka tā varētu darboties. Atgājām tālāk, darbojās. Tik lidoja tā pa sinusoīdu. Kad apgriezām otrādi, tā lidoja pa kosinusoīdu. Interesanti…
39.diena.
Šodien mums parādīja tanku. Bet tikai apskatei. Draiskojoties, salocījām mezglā snuķi un mīļi satuvinājām sānu malas.
40.diena.
Seržants saka, ka vedīs mūs citur, ka te mēs visu esot izdarījuši. Nesapratām. Nezinām, kur braucam, bet, izvadot mūs ārā, viņš izskatījās ļoti laimīgs. Mēs arī tevi mīlam.
Pasaule, sagaidi mūs, mēs tevi sargāsim, Dzimtene!
