Darbā ritot pēdējām minūtēm, pēc kurām pulkstens sitīs pieci, un astoņu stundu darba diena būs beigusies. Fredis nespēja sagaidīt, kad reiz pienāks gals tām mocībām. Viņš nespēja neskatīties savā rokas pulkstenī, ik pēc sekundēm lūkojās, vai ir jau pieci. Vel tikai vienu minūti jāpacieš Feredim. Reize kad Fredis pamet roku uz augšu, lai vieglāk būtu ieraudzīt savu laika rādi. Viņš cieši ieskatās viņā, un Fredis saskatija:" Jā, viss ir beidzies, ir jau pieci. Šī diena ir izturēta godam. Vai kaut kas šodien var noiet greizi." Ar lielu atvieglojumu un smaidu uz sejas, Fredis dodas laukā uz stāvietu, kur ir novietojis savu automašīnu. Bet var noiet greizi. Kolēģi izdomāja izjokot Fredi, mašīnai piebraukt tik tuvu, lai nevarētu Fredis iekāpt tajā. Ieraugot joku, Fredim smaids izzuda, bet neļausies tādam niekam garastāvokli sabojāt. Kaut kādā modē, ielīda mašīnā caur bagāznieku, Fredim esot pieredze, bet Fredis pukojoties:" Ak, šie kretīni!" "Nekas, tagad braucot ārā noraušu viņiem spoguļus, paši būs vainīgi, nav ko likt tik tuvu automašīnas. Lieku un lēni ieslidinu to, atslēgu aizdedzē, sajūta tāda neķītra. Un pagriežu, un ziniet kas notiek? Tur tā lieta, ka nenotiek pilnīgi nekas! Nu pilnīgi nekas! Pilnīgs tuksnesis. Ievaidētos kaut mazdrusku, bet nē! Parāvu haubu vaļā, izlīdu no bagāžnieka. Un aiz lielām bailēm, atveru haubi, a tur acīs Fredim skatās liela trekna nobarojusies žurka ar strāvas vadu ķepās. Fredis: "Ak tu sīkais grauzēj, atdod vadu!" Bet viņa, tikai lūr virsū.
Tev patiks šie raksti
