...jebšu "Šausmas Valentīndienā".
Visi te raksta viens par otru,par nikiem,par aktivitāti. A es savu sirdi izkratīšu. Par to kā man gāja Valentīndienā.
Vienvārdsakot,diena sākās jauki-saņēmām uzaicinājumu no diviem trimdā izsūtītajiem spokiem-Zaiguciic un epg-doties pie viņiem ciemā. Būšot romantiskas pusdienas un kūka desertā :) Protams,ja kkur var par velti paēst,nebaida arī -20 grādu liels aukstums aiz loga :D Un pie reizes,nepavadīsim šo dienu divvientulībā mājās,bet gan jaukā,draudzīgā kompānijā. Nē,nē,nepārprotiet-mums ar viņiem abiem ir tīri draudzīgas un koleģiālas attiecības :D
Devāmies ceļā. Turpceļš-nekas īpašs. Ja nu vienīgi Avotu un Bruņinieku stūrī ir brīnišķīgs pārtikas veikals,kurā pārdevējas tev pie kases nepievērš pilnīgi nekādu uzmanību un turpina apspriest jaunākās tenkas pārtikas veikala aizkulisēs :D
Ierodamies ciemos. Ciemos viss forši,sagatavojam pusdienas,kūku,pierijamies. Paldies epg un Zaiguciic par dāvanu-mēs to novērtējam :D Tagad zinām cik ļoti viņi mūs mīl un cik ļoti gaida ciemos :D Raksta beigās video,kurā varat novērtēt viņu nenovērtējamo mīlestību pret mums :)) Nu ko,jādodās mājās... un te arī sākās joki...
vienvārdsakot-tikai reizi desmit gados sakrīt tādi apstākļi-Valentīndiena,-20 aiz loga,un Rīgas Satiksmes sazvērestība.
Ejam uz autobusu. Laukos gan mēs nedzīvojam,bet autobuss kursē reizi pusstundā,tāpēc ar zinātnisku precizitāti tiek izrēķināts laiks cikos ejam,cik ilgi ejam,cikos jābūt pieturā. Viss okey,pieturā esam laicīgi,gaidam... gaidam...gaidam... garām paiet visi iespējamie transporti,pat tie kas kursē reizi dienā,bet mūsu busa kā nav tā nav. Lēnām sāku piesalt pie zemes. Lēnām pirksti un deguns kļūst zili,kā tiem opjiem ,kas dzer Preiļu dzelteno. Nāk trolejbuss,kas gan īsti mums neder,bet ātri tiek pieņemts lēmums doties mājās pa citu ceļu,jo savējo busu gaidām jau 20 min. Un ārā ir fucking auksti!
Aizbraucam līdz Pļavniekiem.Iečekojam cikos autobuss,jēēj tikai 10 minūtes :)) Ieskriesim mēs ātri Maximā,mūsu mīļajā Maximā. Tik ātri nekad nebiju iepirkusies :D Priecīgi dodamies uz pieturu,tūlīt nāks autobuss,gribās mājās,gribās spokos ieiet,aukstums jau apnicis. Gaidam...gaidam...gaidam... gaidam jau 15 minūtes,kājas vairs nejūtu. Deguns sasalis. Nu kā tā var būt? Kā var būt,ka ceļš,kas parasti aizņem ne vairāk kā 30 minūtes,ir ievilcies jau 1,5 stundas garumā??? Kā var neatnākt divi dažādu maršrutu autobusi? Labi,gaidam tālāk nav jau citas izejas. Izdomājam iet pa vienam Maksimā sildīties,kamēr otrs gaida ārā autobusu un tā uz maiņām... Vienā no tādām reizēm,kad bija mana kārta sildīties,Maksimas kasieres bija pietiekami neuzmanīgas, lai aizrādītu man,ka par bieži durvis virinās un viņām ir auksti :D Iespējams,ka sabojāju tantēm vakaru :D Pateicu,lai iet pašas pastāv pusstundu ārā.
Un tad beidzot pēc 40 minūšu gaidīšanas viņš ir klāt!!! Lecam autobusā iekšā un etalonu nepīkstinām! Vot par spīti! Un ja būtu iekāpusi kontrole,es būtu pateikusi visu ko domāju par Rīgas Satiksmi :))!
Lūk tā pagāja mana Valentīndiena-cerētās romantikas vietā pieštopēju kuņģi ar sātīgām pusdienām un kūku,atsaldēju kājas un degunu,salamājos ar Maksimas kasierēm :D Un kā pagāja tavi mīlestības svētki?
