Pēteris vilkās kārtējo vakaru no darba mājās. No deguna vēlās, gara puņķu pile, kas lēnām pieglaudās pie ūsām un tajā ieķipa. “Dzīve smird”, viņš skaļi norūca un ar pirkstu aizspiežot vienu nāsi, iztukšoja degunu no zaļajām gļotām. Diemžē lielākā daļa puņķu tika uz Pētera zābaka. “Kuņa bļeģ”!! Kratot šķidros puņķus nost viņš uzgrūdās garām ejošai sievietei, izsitot viņai no rokām pilnu tūtu ar konfektēm. Pētēris ieskatījies sievietes sejā un iesaucās: “Biruta!! Piedod!!” Ātri piesteidzās klāt un palīdzēja salasīt izburušās konfektes. Lasot konfektes Pēteris atcerējās, sapni, kad Birutu brutāli drāž uz dārga persiešu paklāja.
“Piedod vēlreiz, tiešām Tevi neredzēju”, ar nožēlu izteica Pētēri. “Nekas, nekas, Tu jau palīdzēji salasīt, tā tad viss kārtībā”, viegli uzsmaidīdama viņa aiztaisīja tūtu. “Ko tad Tu esi sapirkusies tik daudz konfektes? ”, Pēteris ievaicājās, kaut ari viņš bija pārliecināts, ka viņai ir mēnešā īpašās dienas un viņa skatoties romantiskās filmas stutēs sev iekšā visādus labumus un pēc tam ēdīs konfektes. “Šovakar Helovīni tak, mazie nāks pēc saldumiem, tā gribās piepildīt viņu saldumu tūtas ar gardām konfektēm un redzēt viņiem smaidu sejā”, Biruta iztēlojoties ar sajūsmu stāstīja ieceres. “Un ko tad Tu sapirki mazajiem?”, viņa ziņkārīgi ievaicājās “Es? Aaaa.. nuu... es vēlak iešu tik pakaļ, ari doma sapirkt visādus gardumus, bet parasti pie manām durvīm neviens neklauvējas”, Pēteris meloja tā, ka puņķis atkal noticēja uz ūsām. “Tad jauki, gan jau rītā saskriesimies, pastāstīsi kā gāja ar mazajiem. Labi ir, man jāskrien”, viņa pamāja un raitā solī devā prom. “Pastāstīšu gan uz tava persiešu paklāja”, Pēteris noteica iešnaukdams puņķi atpakaļ nāsī, kas atstāja uz ūsām tādu kā gliemeža slieci.
Sutinot aliņu, Pēteris sadzirdēja klauvējienus pie durvīm. “Joptvai, kas tur klauvē? Atkal tās pareizticīgās bābas ar bībeli?” Atvēris durvis atskanēja spalgā balstiņa: “Saldumus vai izjokosim?” “Kas? Ko? Kādus saldumus Jums? Aaa Helovīni, pareizi. Uzgaidiet.” Aizgajis uz virtuvi, viņš ar acīm pētija, ko varētu viņiem iedot. Paņēmis auzu parslu paku un zapti devās atpakaļ. “Nu mazie, veriet tūtas plaši vaļā”. Piebēris katram tūtu ar auzu pārslām, viņš tās aplēja ar zapti. “Lai labi garšo”, viņš pasmaidīja un aizvēra durvis. Pasmaidījis viņš noteica: “Nemaz nebija tik grūti.”
Pēterim visu vakaru klauvējās pie durvīm, pārslas jau bija beigušās, viņš sāka mest pa griķu paciņai un pārlējis tās ar karstu maltās gaļās mērci noteikdams: “Tik papūtiet vēl karsta.” Sedēdams dīvānā, Pēteris atkal sāka celties un iet pie durvīm murminādams: “Kas pa sūdiem? Kā tādas sūdu mušās pie sūda lido, viena pastāstīja kur smird, tā uzreiz visām jālido. Bet labi, es jau viņiem dodu ļoti gardus gardumus, pašam siekalas saskrien mutē berot tos tūtas. ”
Viens naktī. Noguris, pālī Pēteris guļ. Pēkšņi kāds klauvē pie durvīm. Pēteris no sākuma izliekas, ka nedzird, bet klauvēni atskan vēl spēcīgāki. “Jobanij urod, kas tiem sīkajiem huligāniem kaišs!! Mājās nedod ēst, mērdē badā?” Pēteris izlec no gultas un dusmīgs iet atvērt durvis. Vēl neatverot līdz galam durvis jau atskan pavedinošā balsī: “Kā būtu ar Helovīniem uz mana pesiešu paklāja?” “Ej tak Tu dirst vienreiz, man vairs nav ko rīti”, Pēteris iekliedzās, tā ka norīb visa kāpņu telpa. Pacēlis acis uz augšu viņš ieraudzīja, ka pretī stāv pilnīgi kaila Biruta, pie kājām noslīdējis persiešu paklājs. “Kretīns”, Biruta iesaucās un pagriezdamies tipināja pa kāpnēm augšā. Pēteris paskrēja divus pakāpienus līdz un teica: “Atgriezies, es Tevi tik izjokoju.” Dzirdējis, ka augšstāvā viņa aizcērt durvis, Pēteris devās atpakaļ iekšā līdzi paķerdams paklāju un norūkdams: “Būs vismaz man tagad persiešu paklājs. HA! Gluži, kā viņa man teica, būs man Helovīni uz persiešu paklāja”
