Mana mamma izmeta mani no mājām, kad man pat vēl nebija 13 gadu, bet savu tēvu es vispār neesmu saticis. Mans vienīgais draugs līdz 10 desmit gadu vecumam bija tas idiņš no blakus veikala, kurš vienmēr mani sita, un teica, ka es esmu bezjēdzīgs. Bet man nebija īpaši lielas izvēles, jo manā nolādētajā pilsētā dzīvoja aptuveni 9 cilvēki. Savus pusaudža gadus es pavadīju klejojot apkārt, cenšoties sadzīvot ar cilvēkiem, kuriem es nebiju vajadzīgs.
Bet tas vēl nav nekas. Mans vienīgais draugs bija kāds aziāts, aptuveni 30 gadus vecs, kurš man atļāva uzturēties viņa tuvumā tikai tapēc, ka viņam likās, ka tas viņam palīdzēs pārgulēt ar sievietēm. Vienīgais saules stars šajā murgā bija kāda ruda meitene. protams, viņai bija totālākais dēlis, bet viņa bija absolūta nimfomāne. Viņa laikam bija sadiste, vai kas tamlīdzīgs, jo viņai vienmēr patika mani iekaustīt un stāstīt man, cik ļoti viņai patika kļūt mitrai.
Bet vistrakākais bija pieaugušo pāris, no kura es NEKĀDI nespēju izvairīties. Zinat tos pārus, no kuriem slikti metas? Kuri velk saskanīgus apģērbus un pabeidz viens otra teikumus? Jā, viņi bija nežēlīgi dīvaini. Pie tam viņiem bija kaķis, kurš bija vismaz divreiz kaitinošāks par viņiem pašiem, viņš NEKAD nespēja aizvērties.
Kā jau es teicu, es klejoju no pilsētas uz pilsētu, iesaistoties cīņās ar saviem vienaudžiem, dažreiz pat ar pieaugušajiem. Vienīgais, kas neļāva man padoties un lika turpināt to visu darīt bija mans sapnis kļūt par pokemonu pavēlnieku!
Ja nu kādam ar saprašanu un humora izjūtu tā pašvakāk (izskatās, ka tādu netrūkst), tad šī teksta būtība slēpjas tajā, ka viss "dzīvestāsts" aptuveni atbilst "Pokemonu" scenārijam. Rudmate ir Mistija, pieaugušo pāris Džesija un Džeims ar savu "Mjau" vai kā to kaķi sauca utt.
Labs ! ++ 
