Šī gaišā un sirsnīgā svētku noskaņa uzdzen atmiņas. Atmiņas par savu pirmo studentu Ziemassvētku balli. Studēju trešajā kursā, bet uz studentu balli nebiju vēl bijis. Tas laikam tāpēc, ka visa naudiņa tika izniekota aliņos, roltonos un tajos lētajos pelmeņos ar skrimšļiem, kuru skrimšļi tika nevīžīgi izspļauti uz grīdas, lai tie pieliptu pie istabas biedra vilnas zeķēm. Par balli es uzzināju divas nedēļas iepriekš, kad istabas biedrs attīrīja uzvalku no savas kuces spalvām. Ar vārdu „kuce” šeit esmu domājis sieviešu dzimtes suni, nevis spalvainu meiteni ar garām lipīgām spalvām, kuras to vien dara kā līp pie uzvalkiem. Kārtīgi apsēdos gultā un mierīgi malkojot bļodā atlikušo roltona buljoniņu izdomāju, ka kā kārtīgam studentam vismaz vienreiz pa studenta dzīvi ir jāaiziet uz balli.
Ieslēdzu savus studenta izdzīvošanas instinktus, lai maksimāli ietaupītu naudu. Nolēmu atmest aliņus, vismaz balles nedēļā, kā arī nepirkt roltonu un skrimšļainos pelmeņus, bet ēst normāli pārtiku, proti, mana istabas biedra pārtiku. „Jāni, beidz vienreiz ēst manu pārtiku!!!”. „Bet Kristap, mēs tak esam kā brāļi, kas tavs, tas mans un otrādi”, „Bet tev tak nekā nav”, „Nu jā, tieši tāpēc Tev ari jādalās”, pateikdams es turpināju ēst viņa no mājām atvestos salātiņus.
Kā jau katrs īstens students pirms ballēm pieliek mūli, ari es ar draugiem iesildījāmies, bet tā ar mēru pieklājīgi, lai neuzmetas pāļa smaids un var ar normālu prātu tikt ielaists iekšā ballē. Biju dzirdējis, ka balle tiks apvienota mana fakultāte ar ekonomikas fakultāti, tāpēc žaketes kabatā, blakus balles biļetei tika ieslidināti trīs dažādu garšu prezervatīvi un ar smaidu nodomāts: „Tas pirmkursniecēm”.
Ierodoties „Rīgas Latvijas Biedrības” namā un iestājoties rindā uz balli, mans meiteņu sensors uzreiz ieslēdzās. Man parasti vajag apskatīt visas esošās meitenes telpā, savādāk es nevaru nostāvēt mierīgi. Meitenes bija dažādas, netrūka arī tās saucamās fublas. Stāvot rindā un skatoties uz skaistajām meitenēm, man pēkšņi apreiba galva. Izgāju ārā ieelpot svaigu gaisu, bet ar to nebija gana, man laime izspraucās pa muti ārā un es nopludināju visu ielu. „Bļeģ stulbais šņabis”, iesaucos un turpināju vemt. Čoms stāvot blakus tik atkārtoti sacīja: „Pizģets”. Noslaucījis muti un atkal iegājis iekšā, es sajutos atkal labi un smaidot turpināju stāvēt rindā.
Es pat nenojautu, ka visi sūdi vēl tikai priekšā. Sāku ballē dejot ar meiteni, kad pēkšņi sāka spiest vēders, man pat negribējās klausīties viņas murgos par balles pirmajiem iespaidiem un pirmkursnieces sapni tikt izdrātētai Fukšu ballē. Pēc dejas es atstāju meiteni dejas plača vidū un ātri spraucos uz tualeti. Labi, ka rinda bija tikai uz pisuāriem un kabīnītes bija brīvas. Tikai viens vārds- Caureja. Pamatīga caureja, kas ir šķidrāka par pupiņu zupu. Bet tas vēl nav viss, es ari uzzināju, kā ir dirst un vemt vienlaicīgi. Man atkal parāva uz augšu un man vajadzēja ņemt talkā mazo miskasti, ka parasti atrodas tualetēs. Tā es tur sēdēju un dirsu turot rokās miskasti. Varēju sajust piparkūku un mandarīnu smaržu, ko es biju pirms balles ēdis, kas uzdzina īstu Ziemassvētku sajūtu. „Priecīgus svētkus, Jāni”, klusām noburkšķēju. Iznācis no tualetes pretī stāvēja divas meitenes, kuras bija iegājušas džeku tualetē, jo meiteņu tualetē ir pārāk gara rinda. „Ko tu tur tik ilgi darīji?”, viņas savā jautrajā, piedzērušajā balsī man jautāja. „Bļe dirsu!!”, ar dusmīgu sejas izteiksmi atbildēju un pagāju garām.
Biju pārliecināts, ka man ir piemeties, kāds smirdīgs rota vīrus vai kad ēdu istabas biedra kotletes, viņš mani brīdināja, ka tās jau pavecas, bet mani tas netraucēja tās notiesāt. Lai nu kā es neļāvu šim rota vīrusam sabojāt manu balli, es atkal devos dejot. Es biju kā tikšķoša laika bomba, jo nezināju, kad man atkal dirst vajadzēs. Ik pēc dejas gāju dirst un vemt, sajutos kā tualetes kluba biedrs, atlika vēl iegādāties kluba biedra karti. Stāvam malā un cerot, ka tik drīz atkal nepienāks diršanas laiks, es ievēroju malā sēžam meiteni. Jutu, ka pagaidām dirst nevajag un paspēšu nodejot vienu deju, tāpēc uzlūdzu uz viņu uz deju. Nevarēju sākumā tumšajā deju zālē redzēt viņas seju, tāpēc dejojot virzīju viņu uz gaismas pusi. Ieraugot viņas seju bija tas pats, kas skatīties youtubē mierīgu video, kad pēkšņi izlec kāds brēcošs monstrs ārā un tu nobīsties. Ari es nobijos. Viņa pasmaidīja un sacīja: „Tu man patīc.” Es neapjuku un pasmaidīju pretī, tad pieliecos un iečukstēju viņai ausī: „Man ir caureja, man jāiet dirst, paliec sveika.” Viņas pirksti izslīdēja no manas plauksta un viņa palika apstulbusi stāvam, kamēr es ātri devos projām. Nolēmu, ka pārdzīvots šodienai gana un jāmet ballei miers, kamēr tualetes papīrs nav beidzies un devos mājup. Nauda taksim nebija, tāpēc mīnus divdesmit grādos no centra es vilkos uz Teiku. Tā bija mana pirmā un pēdējā studentu Ziemassvētku balle.
