Ansītim un Grietiņai nebija nekādas radniecīgas saistības, viņi bija parasti tīņi, kas iepazinās kādā komunālā dzīvokļa ballītē. Kautrīgajai un ne tik attapīgajai Grietiņai uzreiz acīs iekriti bravūrīgais Ansis, kas ap sevi piesaistīja cilvēkus ar savu jautro dabu. Grietiņa pamanīja, ka Ansis noteikt mācas klasē ar humanitāro novirzienu, jo savā leksikā izmanto tādus svešvārdus kā: bļeģ, okey, pizģec, nahuj. “Viņš gan ir gudrs”, nodomāja Grietiņa dzerot dīvāna lēto šampanieti. Kad ballīte jau sasniedza kulmināciju, Ansis pamanīja blondo Grietiņu, kas joprojām sēdēja dīvānā, bet viņas smalko, kautrīgi nevainīgo sejas izteiksmi pārņēma pāļa smaids līdz ausīm un skaļas žagas. “Kas tā par šmaru tur sēž?”, Ansis apjautājās draugam, kas rīko ballīti. “Nepazīstu. Baiba atvilka viņu līdz, it kā mācas klasi zemāk nekā mēs.” “Rukšķ, bet man patīk. Būs jāiedod savu čiekuru viņai aiz vaiga”, nosmīnēja Ansis. “Bet vispirms ejam uzvilkt uz balkona spaisu.”
Ienācis atpakaļ iztabā, Ansis uzreiz piesēda blakus Grietiņai. “Sveika skaistulī!!”, Ansis sacīja un aplika viņai roku ap plecu. “Sveiks gudrais pui…si”, žaga pārtrauca Grietiņas teikto, bet līdz ar žegu kopā nāca vēmekļi, kas tika uz Anša krekla. Grietiņa piecēlās kājās un ar pilnu muti aizskrēja uz tualeti. Pēc kārtējā spaisa uzpīpēšanas Ansis devās uz tualeti nolikt kluci. Turoties pie sienām viņam beidzot tas izdevās. Novilcis bikses un jau sācis dirst, viņš pēkšņi pamanīja, ka Grietiņa ir atlūzusi tualetē uz grīdas. “Dusi saldi mana mazā minka”, viņš sakot noglaudīja viņai matus.
Pāris dienas pēc ballītes, Ansis uzmeklēja Grietiņu sociālajos tīklos. Abi sāka sarakstīties un Grietiņa jau sāka lēnām Ansī ieķerties. “Varbūt nevēlies satikties kādreiz?” “Nu varētu gan”, Grietiņa atbildēja. “Es varētu pie tevis kādu dienu piekāpt un tad mēs pabučotos un kas zin, tu varētu pēc tam vēl manu čiekuru aiz vaiga paņemt”, Ansis smaidot uzrakstīja. “Čiekuru?” “Jā, čiekuru. To vajag kā džina lampu paberzēt un tas kā pinokio deguns paliks lielāks vai ari ielikt siltā miklā vietā un tas kā sūklis uzsūcot mitrumu paliks lielāks, tava izvēle.” “Izklausās maģiski, man itkā čiekuri negaršo, bet var jau mēģināt”, Grietiņa sajūsmā atbildēja. “Bet pie manis nevarēs, man ome visu laiku mājās. “ “Nu tad atradīsim kādu citu vietiņu, ok?” “Ok”!!
Nākamajā dienā Ansis un Grietiņa satikās. “Uz kurieni tad iesim?”, Grietiņa ziņkārīgi ievaicajās. “Uz mežu, tur neviens mūs netraucēs.” Abi iegāja mežā. Gāja ar vien dziļāk un dziļāk, Grietiņa sāka uztraukties, ka apmaldīsies. “Ansi, varbūt neejam tālāk, vēl apmaldīsimies”? “Nomierinies, es sākumskolā gāju orientēšanās pulciņā, Tāpēc nevaram apmaldīties. Mežā vienmēr jāskatās pēc dzērāju atstātajām pudelēm, sekosim pa izbārtīto pudeļu taciņu un ātri vien būsim mājās”, Ansis nomierināja Grietiņu. “Kaut es būtu tik gudra”, Grietiņa nodomāja. Atraduši kādu placi, kur pēc paskata dzērāji ir tusējuši, Ansis skaļi ieaucās, “’Šī ir īstā vieta”!! Ansis izvelk čiekuru un saka: “Nu ķeries vien klāt, no melošanas tas nepaliks lielāks.”
Pēc draiskošanās abi devas mājup. “Aziešu mājās un pateikšu, lai mamma pagatavo čiekuru zupu, tik garšīgs bija tas pildījums”, Grietiņa saviļņoti iesaucās. Abi gāja stundu, divas, bet no meža ārā vēl netika. Grietiņa atkal sāka uztraukties, sāka raudāt. “Mēs esam apmaldījušies, es zināju, ka tā būs, nevienu izbārstīto pudeli tumsā neredzu”. Notupusies viņa nepārstāja raudāt. Ansis nezinadams ko darīt izvilka no kabatas spaisu. “Apskaties, kas man te, zāles pret uztraukumu, kas kā redbull paceļ spārnos”, Grietiņa pārstāja raudāt un piecēlās, lai redzētu tuvāk, kas tas ir. “Nu nezinu, man liekas, ka tas nav atļauts”. “Kā tad nav, tas ir legāli, visi to uzpīpē, kad ir uztraukušies, tas ir tāpat kā nopirkt veikalā pienu un dzert. Uzticies man, pēc šī tu būsi tik pat skaista un atraktīva kā meitenes no grupas “Spice Girls”. Ne velti viņām tāds nosaukums, jo viņas ari to lieto. Uztīt?” “Nu labi, uztin”. Abi pīpeja vienu pēc otra, līdz Grietiņa atkrita pret koka stubru. Viņa skatījās debesīs un sacīja: “Nebiju domajusi, ka debesis ir tik krāsainas, es jūtos kā pasakā.” Ansis uzrāva viņu augšā un abi smejoties, lēkajot un krītot devās tālāk.
Viņi nonāca līdz kādai personīgajai mājai, kas bija pie ceļa malas. “Skaties Ansi, piparkūku mājiņa, ejam ēst”!! Abi pieskrēja pie baltā žoga, noplēsa pa dēlim un laizīja to kā saldējumu. “Gards tas čupa čups”!! “Gards gan”, Ansis piebilda. “Jāpaņem vēl saldumi uz mājām priekš ģimenes”, Grietiņa iesaucās un skrēja pie mājas. Abi lauza ko vien varēja nolauzt. Mājas īpašniece to redzēdama izsauca pašvaldības policiju un paņēmusi slotu devās patriekt abus huligānus. “’Škic prom no manas mājas jūs nolāpītie pagāni”, vecenīte kliegdama ar slotu metās virsū. “Skaties Ansi, ragana. Bēgam ”. Abi smejot skrēja apkārt mājai un večiņa viņiem pakaļ. Izmantojuši izdevību Ansis un Grietiņa ieskrēja vecenītes mājā. Nonākuši virtuvē, abi redzēja, ka krāsns ir atvērta. “Viņa noteikt grib mūs tur izcept”, Ansis iekliedzās. Abi noslēpās. Vecenīte kliegdama ieskrēja mājās: “Jūs nolāpītie demolētāji, pazūdat no manas mājas”! Iegājusi virtuvē, viņa lūkojās apkārt, kad pēkšņī pieskrēja Ansis no mugurpuses un ar veiklu spērienu pa pēcpusi pagrūda večiņu pret krāsni. Vecenīte atsitās pret izceptajiem pīradziņiem. Ansis mēģināja aizvērt krāsni, bet tā bija pa mazu. “Tūlīt būs, es aizvēršu”, Ansis kliedza skaļā balsī. Pēkšņi Ansis saņēma sitienu ar steku pa galvu un atslēdzās. Bija ieradusies pašvaldības policija. Grietiņa uzreiz metās pie steka un ar rokām raujot mēģināja to iebāzt mutē. “Jaunkundz nomierinieties”! “Pats nomierinies un laid vaļā, es gribu šo lielo melno čiekuru paņemt aiz vaiga”!!!
