65

 110  14

Reiz, staigājot pa ielu, divas iedzērušas draudzenes iemaldījās kādā ielā...
Ko gan var gaidīt no divām iedzēršām jaunietēm, kuras atradās svešā valstī, galīgi nepazīstamā pilsētā!? Tas notika Melnhelmas mazpilsētā Barklijā. Jaunietes staigāja pa ielu, skaļi bļaustīdamās. Meitenēm viss likās labi, nenojauzdamas kas un kā iet tālāk. Piegājis pie viņām necila izskata vīriņš, laikam bija vietējais bezpajumtnieks, ejot pa ielu tādu bija daudz, tas bija ietērpies vecās drānās, spriežot pēc smakas ilgi nav mazgājies, meitenes, seksa pieredzi gūstot sajuta, ka vecis ir bijis sevi vairākas reizes apmierinot trāpījis uz sava „uzvalka”, smaka bija neciešama. Viņas esot bagātu ģimeņu atvasas, protams, pasūtīja tādu vīriņu stipri tālu...
Smiedamās šīs gāja prom, vīrs nopakaļus noskatījās uz viņām.
Žanetei tomēr sakustējās sirds, izdomāja, ka vajadzētu iet atvainoties, galu galā, neko jau nebija nodarījis viņām, bet doma pārgāja, kad Izabella iedeva iedzert vēl, stipra, bet garšiga maisījuma, devu. Ejot pa ielu, abas neznokurienes apjēdza, ka vajadzētu atrast vietu kur pārgulēt. Izabella iesaucās: „Klau, te kaut kur aiz stūra ir jābūt viesnīcai!” „Tu, droši zini”, teica Žanete. „Jā, es esmu pārliecināta.” atbildēja Izabella. Aizgājušas, konstatēja, te nekā tāda nav. „Nu labi, kļūdījos!” Taisnojās Izabella. Žanete nodomāja: „Kur mēs esam?” „Nezinu.” teica Iza. Apjukums meitenēs raisīja sliktas domas. Ilgi nedomājot meitenes panikā sāka skriet uz priekšu, meklējot vietu kur pārnakšņot, lai no rīta skaidrākām tiktu mājās... Skrienot ieraudzīja puslīdz sakopta paskata māju... Nedomājot mājā iekšā skrēja. Ieskrienot iekšā pirmais kas notika, meitenēm iesitās patīkama, nomierinoša smaka degunā, tā bija tik nomierinoša, ka meitenes nespēja pretoties, tās sajuta, ka ķermenis ķlūst vieglāks, kājas gāja pašas par sevi, prāts slēdzās nost.
„Eu!”, iekliedzās Izabella: „Es pazīstu šo smaku!” „Jā, tagad es atceros, tā ir izvārītu ”maģisko sēnīšu” smaka!” Izabella ar smaidu sejā ierunājās. Nepievēršot tam uzmanību meitenes devās tālāk. Sākās sēnīšu iedarbība. Ejot meitenes ieraudzīja kāda cilvēka siluetu, saskatoties abas pamāja ar galvu, tā itkā piekristu viena otrai, piegāja pie cilvēka, viņš bija melnās drānās, izskatījās mitrs, tā itkā tikko būtu no dušas izlīdis ar visām drēbēm būdams tur, sāka ar viņu runāt. Runājot meitenes nesagaidīja atbildi. „Idiots, pie tam vēl smirdīgs! Kas šajā vietā visi smird?” teica Izabella, gāja abas daiļās tālāk. Ejot garām viņas nemanīja, ka viņam mugurā ir iedurts āķis, tas bija izdūries cauri, stāvot taisnā lenķī pret viņu bija grūti saskatīt to ”pauguru” ko tas veidoja. Slapjums bija radīts no asinīm, kas bija satecējušas lejā zem līķa, smaka tiešām bija pretīga, visas sastāvējušās asinis deva degunā nepajokam. Žanete izdomāja: „Dalamies, atradīsim vietu kur pārnaķņot, jo pa 2 ātrāk atradīsim, pēc pusstundas tiekamies šeit pat!” „Labi, lūk, rekur vecais pulkstenis ar putniņu, kurš nekustās, te tiekamies.” teica Izabella. Šķirās meitenes viena otrai teic – Nekavējies! Žanete staigājās, viņas skatam pavērās 1 izstaba, tai bija vaļā durvis atverot tā bija balta, ar netīriem sarkaniem roku nospiedumiem, izskatījās diezgan padroši, tā viņa negribēdama uzskriet citiem bezpajumtniekiem palika šai izstabā. Pagāja 10 minūtes nodomāja, ka labāk ies atpakaļ, cerēdama, ka Iza atrada labāku vietu. Žanete gaidīja Izu pie pulksteņa, paskatījās savējā „Rolex” pulkstenī, ko uzdāvināja viņas tēvs šogad, kad viņai palika 17 gadi, Iza kavējās... Pēķšņi, sadzirdēja kustoņu un smagus elsus sev aiz muguras, pagriezās – BĀĀC, Iza smiedamās kliedza. „Iza, tu traka!?”, bailīgā balsī teica Žanete: „Nedari tā vairs!” „Atradi kaut ko?” jautāja Žanete. „Nē, es aizgāju un neko neatradu”, savā nodabā cerēdama, ka Žanete neuzzinās, ka viņa bija sabijusies un nekur neaizgāja. „Labi, ejam, es atradu.” Teica, Žanete. Atnākušas izstabā meitenes atlūza.... Nedaudz vēlāk Žanete pamodās redzēdama sev priekšā 2 liela paskata vīrus, viņiem virsū bija sarkanbalti halāti, viņiem rokās bija Iza, nevarīga gulēja viņu rokās, kā sieva brūtgānam, kad viņš paceļ viņu, lai izskrietu no baznīcas. Viens smaidīdams velnešķīgu smaidu pacēla roku ar lielu vāli, atvēzējās un uzsita pa Žanetes galvu, tā, lai viņa atslēgtos... Nākamajā brīdī Žanete un Iza pamodās no tā ūdens daudzuma, kas tika iešļāgts viņām sejā... Apskatīdamās apkārt viņas centās atrast viena otru, nepievēršot skatu nekam citam, tās neieraudzīja citus cilvekus, kas bija samesti kaudzē tālākajā stūrī, nepamanīja sakārtās pie sienas cilvēku galvas. Neredzēja vienā no stūriem izbadējušos suņus, kuriem bija atlicis viens kauls uz diviem, spriežot pēc izmēra, tas varēja būt kājas augšstilba kauls. Meitenes saskatījās viena otrā, Iza redzēja, ka Žanetei ap muti bija aplikta lupata. Pamanīja, ka Žanetei rokas, bija aizsietas aiz muguras, un, ka kājas piesietas pie krēsla.
Izabellas acis iepletās, kad ieraudzīja, ka aiz Žanetes stāv liels vīrietis, viņš bija sarkanbaltā ārstu priekšautā. Žanetei parādījās nejauka nojauta, bet viņa neko nevarēja bilst, jo mute bija ciet un tā bumba, kas bija iesrausta iekšā bija novārdzinājusi mutes muskuļus. Vīrs uzlika savas rokas uz Žanetes pleciem, Žanete sarāvās, vīrs juta, ka viņai ir bail, izjuta trīcoņu, kuru juta Žanete. Viņš nostājās viņai priekša sacīdams: „Nebaidies, tev nekas slikts nenotiks, tas būs tikai neliels ...” viņa seja izplūda smaidā... Izstabā ienāca vēl 2 vīri, tie bija tie paši, kas sagūstīja meitenes, divi masīvi vīri, viens no viņiem ienesa to vīru, kuru meitenes ieraudzīja sākuma, tagad varēja labi saskatīt viņu, jo nebija drēbes uzvilktas. Meitenes redzēja, ka vīram nebija vienas rokas, tā izskatījas norauta, jo bija nelīdzenas vietas, vienā vietā vairāk ādas nekā citās. Cilvēks bija ar daudzām rētām, laikam tās bija no tā naža, kas stāvēja uz plaukta tālāk, tai skapī, kas bija pilns ar instrumentiem, ar instrumentiem, kas bija sākot no galda piederumiem līdz dakteru piederumiem. Nometot to cilvēku tai kaudzē, kura bija samesti tie daudzi cilvēku līķi, pavērās nepatīkams skats, vīrietim bija nogriezta ģenitālija... Izabella novērsās ar asarām acīs, vīrietis pagriezas uz viņu, pienācis klāt, skatījās viņas acīs... Izgāja ārā no izstabas pasauca līdzi divus stipros vīrus... Meitenes viena ar otru saskatījās, gribēja bilst dažus vārdus, bet abām bija aizsietas mutes... Vīrietis ienāca izstabā, pienācis pie meitenēm, paņēma krēslu un apsēdās viņam blakus, pavidu tā, lai varētu abas redzēt... Sācis ar tām runāt. Iepazīstinājis ar sevi, ka esot dakteris, ka negrib meitenēm neko sliktu nodarīt, tikai veikt dažas pārbaudes. Pienācis pie Izabellas noņēma viņai lakatu no mutes teica: „Tagad mēs drusku paspēlēsimies.” Izabella raudošām acīm lūdzās, lai viņš palaiž abas brīvībā. Pienāca pie Žanetes, skatījās meitenē: „Žēl, žēl, ka tu esi tik skaista...!” sacīja dakteris. Aizgāja pie skapja, papētījis savu ekipējumu, paņēma nazi un metālisku stieni. Viņš pārgrieza meitenei krekliņu, meitene bija jauna, krūtis bija kā meitenēm pēcpubertātes vecumā - ne par lielu, ne par mazu. „Skaisti.” teica dakteris. Ar savām netīrajām rokām glāstījas viņas ādu, tā bija maiga, varēja just, ka kopta ar daudz un dažadiem augstas kvalitātes krēmiem, tā bija brūngani iedegusi, dabiski, nebija solārija iedegums, šis bija vienmērīgs, redzams bija tas fakts, ka meitene sauļojās bez peldkostīma, vienmērīgs iedegums. Daktera roka slīdējā pāri meitenes ķermenis, pieskaroties krūtīm, apriņķojot roku tām pāri, glāstījis meitenes matus tas pavērsās Izas acīs, redzēja, ka meitene ir uz slikšņa, kad izplūdīs asarās, tā pamatīgi, kad būs grūti apstāties, viņš paskatījās uz Žaneti, redzēja, meitene jau to slieksni ir pākāpusi, asras bira... „Neraudi!” teica dakteris. Viņš turpināja savus darbus, laižot roku arvien zemāk... Nonācis līdz svārciņiem, kurus meitene bija pieskaņojusi savam baltajam topiņam... Paskatījās Žanetes acīs redzēja bailes, bailes kas bija viņas acīs, bailes no zināmā, no tā, kas notiks tālāk. Meitene jau saprata, ko viņš taisās darīt, dakteris paņēma nazi un iegrieza viņas svārciņos... Pavilcis drusku zemāk, meitene noraustījās, fonā visu laiku raudāja un kunkstēja Izabella... Dakteris paskatījās uz abām ar nosodošu aci, nostājās, pagaidīja un izdrāzās pa durvīm ārā... Meitenes raudāja, ārpusē aiz vāji noslēgtām duvīm varēja dzirdēt, ka meitenes raud un kunksts, Izabella gribēja teikt Žanetei, lai viņa nebaidās, turās, viss būs kārtība... Te ieskrēja dakteris, pieskrēja pie Žanetes novilka viņas svārciņus. Redzēja viņas dārgās stringas...
Dakteris tās pārgrieza ar nazi, plūstoši noņēma, meitene pretojās, centās iesper ar kāju, bet tās bija par ciešu piesietas pie krēsla... Krēsls bija piestiprināts pie zemes, tāpēc arī meitene nenokrita. Dakterim patika skats, viņam patika meitenes, kuras kopa savu ķermeni, viņam patika trīsstura veida skuvums pie meitenes dzimumorgāna... Viss bija skaidrs, kas notiks tālāk, tā arī notika, dakteris sāka grābstīties gar meitenes vagīnu, ar savām netīrajām rokām, tas pabraukāja gar lielajām kaunuma lūpām, pamasējis tās... Pēc kāda laiciņa viņa pirksti jau atradās viņas orgāna iekšā... Meitene raustījās, un raudāja. Izabella nevarēja skatīties novērsās un kliedza, kunkstēja... Žanete no stresa izvēmās, viņa paspēja novirzīt skatienu no sevis un visa strūkla aizgāja uz kreiso pusi, tur viņa ieraudzīja citu cilvēku pirsktus, pūstošus... Atkal sekoja vēmekļu strūkla, dakteris paskatījās uz meiteni: „Ak, atvainojos, negribēju, lai tu sāktu uztraukties.” Sacīja ar negantu smaidu sejā. Piecelās aizvāca prom vecos, sapuvušos pirsktus. Viņs paņēma stieni, ilgi nodomājot sāka izpaust savas neķītrās domas, ievadījis to jaunās meitenes vagīnā, viņa atkal sarāvās, nu jau stiprāk. Dakteris paskatījās, konstatēja, viņa vēl ir jaunava, kaunuma lūpas bija cieši viena pie otras, stienis ar grūtībām gāja iekšā, tā arī viņš viņu tur atstāja, pēc kāda laika izvilka ārā un apsmērēja ar gēlu, lai labāk slīdētu. Fonā Izabella joprojām raudāja, no sevis izmocīdama vārdus: „Tu, kuņas dēls, slimais perveli, leic viņu mierā... Kad mēs izkļūsim no šejienes ārā, es pati parūpēšos, ka tu mirsti!” Dakteris pagriezās, piegāja klāt, paskatījās, Pļaukš, viņš iesita pļauku Izai, skaņa bija stipra, viņas seja pagriezās pa sitiena virzienu, Žanete ar aizvērtām acīm tik vien dzirdēja, ka kāds nospļaujas, Izabella bija sākusi spļaut asinis, laikam izsita zobu... „Tu, dzirdi mani, es parūpēšos, ka tu mirsti!?” teica Iza. Dakteris apkila viņai ap muti apsēju, bija gandrīz pabeidzis likt, kā viņa viņam iekoda. „Ak, tu kuce, gribi spēlēt nopietni!?” nolamājās dakteris. Pasauca tos divus būdas iekšā, tie pienāca pie Izas un sāka to grābstīt ar savām rokām... Viņa kliedza, ārdījās, bet neko nevarēja panākt, apsējs traucēja un bija piesieta pie krēsla... „Tā kur mēs palikām? Ā, jā...!” nodomāja dakteris, pienācis pie Žanetes turpināja savas perversās darīšanas, aizlika savas rokas sev aiz muguras, jautāja: „Nu, smukulīt, kā tu domā, kas man aiz muguras?” smaidīdams jautāja. Meitene kratīja galvu, cenzdamies pateikt, nezinu, liec mūs mierā, nekas cits, kā sekla skaņa nesanāca, meitenes balss bija aizsitusies ciet un bailes devas par sevi zināt... Viņs izvilka no aizmugures nazi. Izabella sāka trakos vēl stiprāk, bet nelīdzēja, kamēr ”būdas” viņu apgrābstīja, spieda pie zemes, lai nekustās...
Žanetes acis pavērās cik vien plaši verēja... Nazis bija viņas acu skatījumā, viņai bija bails... Viņš pielika nazi pie plikā Žanetes kāja augšstilba, viņas muskuļi sarāvās, nazis bija auksts, tik auksts itkā to tikko izvilka no ledusskapja, meitene domāja, ka ar to beigsies, bet nē... Dakteris sāka braukāt ar savu nazi pa viņas kāju... Augšā – lejā – augšā – lejā, tad pamainīja uz otru kāju, un atkal augšā – lejā – augšā – lejā... Atcerējās, ka vēl stinies ir palicis tur kur bija. Ar vienu roku viņš darbijās ar nazi, ar otru kustināja stieni iekša – ārā. Pēc kāda laiciņa, viņš redzēja, no meitenes vagīnas sāk tecēt šķidrums, dakteris saprata, ka meitene ir sasniegusi kulmināciju – orgasmu.
Dakteris ar to nerimās, sacīja: „Žēl, visam labam reiz pienāk gals.” Un ar savu aso nazi sācis vilkt rētas pāri viņas perfekto ādu, rētas velkot, āda atpletās, varēja redzēt kā asinis salec augšā. Tās turpināja maigi tecēt vienā ritmā, nekas tām netraucēja, ne matiņi, ne grumbas, jo āda bija kluda, perfekta... Pēc neilgas rētu griezšanas dakteris uztaisīja meitenei ”žņaugu” priekš kājām, lai asinis neizplūstu un noturētu viņu pie dzīvības cik ilgi vien varēja... Tālāk ķērās pie rokām, nolaizījis tās ar savu mēli. Žanetes nervi sajuta to mēli, viņa bija kā zvēram, ap grumbām, viņa sajuta paliekošās siekalas, kas palika pēc daktera, tās varēja sajust, jo smaka no daktera mutes bija pretīga, neciešama! Viņš iegrieza viņas rokās, ļāva, lai asinis notek, un tad visu elementāri un skaisti savāca ar savu mēli, atkal pārvelkot pāri viņas rokai. Meitene jau bija novārgusi, nespēkā gulēja, vienkārši ļavās, lai dakteris dara ko grib, jo spēka vairs nebija pretoties, un zināja, ka viss tas ir neizbēgami. Dakteris paskatijas uz viņu: „Njā, laikam šai laiks spēleties beidzās.” Nu ko, ņemiet viņu, viņi paņēma meiteni atsēja, nolika uz cita krēsla, piesēja, pa to laiku Izabella centās izrāuties, bet piesieta bija ļoti stipri, nebija viņas spēkos izrauties, plus, virves rīvēja viņas roku. Pienāca dakteris un ”būdas”, no ko, tagad tava kārta, Izas acis atpletās ... „Nē, nē, nē!” centās izgliegt viņa. Bet līdz daktera ausīm, dēļ apsēja, aizgāja tikai skaņa N-N-N...
Viņš teica: „ Pret tevi, mīļumiņ, man plāni ir savādāki! Noguldtiet viņu tur!” dakteris norādīja uz operāciju galdu... Būdas tā arī izdarīja, noguldīja, piesēja. Dakteris smaidīja, aizgāja līdz skapim... Žanetes acis pavērās Izabellā, viņa juta nožēlu, zināja, ka viņai ies sliktāk, bet sirds dziļumos, šodien, ienīda Izabellu, jo, ja viņa nepierunātu viņu doties uz citu valsti, viņas neapmaldītos, nepiedzertos, un neiekļūtu šajā jezgā, lai gan viņas bija senas draudzenes. Izabellas pēdējie vārdi pirms ļauno darbu sekcijas bija – Piedot, Žan, es nebiju domājusi, ka tā viss notiks... Es atvainojos... Es gribu vēl pateikt, ka es negribēju aizvest no tevīm tavu draugu, bet tevi viņš mīlēja dēļ naudas, es viņam vairāk patiku, piedot, ja vari... Žanete satriekta skatījās Izā: „Nav, tiesa, es viņam patiku vairāk!” viņa zināja, kas un kā notika, viņa zināja, ka viņas sapņu princis krāpa viņu ar Izu, bet viņa to noklusēja, jo draudzība bija stiprāka, nekā tas puisies, tas arī bija par iemeslu, ka viņa joprojām bija nevainīgi, viņa negribēja attiecības ar cilvēku, kas viņu krāpj ar draugu... „Bet, labi, es tev piedodu, vari viņu paturēt, man viņš šā vai tā nepatika.”
„Ā, cik romantiski... Žēl izjaukt tik burvīgas attiecības.!” dakteris pateica šos vārdus, strauju parāva roku, sakot: „Apsieniet viņas kājas, nejēgas!” Būdas apsēja žņaugas pie augštilbiem, Runn-nn-nn-nn, sāka strādāt motorzāģis, meitenes sāka spiegt, neizturami, dakterim vēl nekad nav bijis darīšana, ar tik zemiem toņiem - njā, tīnes, vairāk nekad ar tādām neņemšos... Dakteris piegāja pie Izabellas, pielicis zāģi pie viņas kājām. Iza sajuta tā vēsmu, kas radās asmeņiem griežoties, viņa nesavaldīja savu stresu, vēmekļu strūkla sāka iet, viņa pārvēma pār lūpu, vaigs notecēja ar svaigu asins un vēmekļu smaku. Dakteris pasmējās... „Nu, labi, nav ko vilkt garumā.” Žanete aizgriezās, viss ko viņa dzirdēja, ir Izabellas kaulu un ādas griezšanas skaņu, kauli krakšķēja, ķeroties motorzāģa asumos, āda, muskuļi, sulīgi plīsa. Divi būdas nošļacās ar asinīm. Kājas nokrita uz zemes. „Paceliet tās, nejēgas.” teica dakteris. „Boris, Ivan, beidziet slānīt viens otru ar kājām!” Neapmierināti teica dakteris! Pievērsīsimies lietai, meitenes sāpes bija neciešanas... Viņa spiedza, raudāja, vemstījās... Pienākdams klāt viņs paņēma skalpeli, paskat, teica slimais vecis: „Cik skaistas krūtis – apaļīgas, seksīgas – njā, tāds man patīk labāk!” paņemot rokās skalpeli sāka griez viņas krūtīs. Pāri krūšu galiņiem pārvilkdams X veida rētas. Drusku zemāk laižot aso priekšmetu nonācis līdz nabai. „Vai, tu, zini ko bērnam griež pirmo?” smaids izpletās pa slimo seju. Atvēzējot roku viņs iedūra aso priekšmetu nabā, meitene no sāpēm pacēla vēderu augša, dakteris nepretojās, viņš ļāva to izdarīt, atslābinot savu roku, viņam patika, kad upuris tā dara. Iza centās ieraut skābekli sev plaušās. Sāp, nežēlīgi sāp, viņas prāts pameta viņu, viņa zināja, šeit, šeit ir viņas beigas, šajā netīrajā, slimā daktera operācijzālē, šeit, kur ir miruši vairāki nevainīgi cilvēki, kur viņa ievilināja savu senu draudzeni, lai abas tiktu izvarotas un nogalinātas. Dakteris turpināja, viņš paskatījās, kas vēl ir viņam uz galda. „Ā, jā, zēni, iedoties suņiem paēst!” sacīja pervelis. Boris un Ivans suņiem pameta kājas, lai sagrauž. Vecis paskatījās uz Žaneti: „Vēl tur, laba kucīte...” Paņēmis nazi, iegrieza Izai vēderā, tā, lai varētu tur ielaist savu roku līdz delnas galam, viņam, slimajam dakterim, vienmēr ir paticis kāda ir sajūta, kad braukā pa mirstoša cilvēka iekšām. Viņs smaidīdams skatījās Izai acīs, redzot, kā viņa mokās kliedz, šī spalgā balss... Tā viņs paņēma trulu priekšmetu – beisbolnūju, tā bija no metāla. Sāka dragāt pa meitenes roku, viņš sita, sita, sita, Izas rokas kauli krakšķēja, bet meiteni pārņēmā tādas sāpes, kadas nekad. Viņš saluaza viņai roku sešās vietās. To visu redzot Žanete spiedza pēc palīdzības, raudāja. „Kliedz kliedz, tevi te neviens nedzirdēs!” Ļauni smējās slimiķis. Viņs turpināja graizīja meiteni, novilkdams viņas ādu no rokām, nogrieza labo krūti... „He he, varēšu pabeigt savu ziemas cepuri...” teica viņš. Līdz beidzot viņs nogrieza viņas galvu, iedeva Ivanam: „Ivan, piesit viņu pie sienas.” „OK, boss!” atbildēja viens no būdām. „Boris, aizsien muti tai kucei!” „OK, boss!” atbildēja otrs. Darbs padarīts...
Pēkšņi Žanete sadzird, kā Dakteris paska: „Vari ienākt.” Skatās, viņu acu priekšā stāv tas bomzis, kuru viņas satika pirms nokļuva šajā sūdā. Meitenei viss bija pie kājas un viņa sakopojot savus spēkus, zinot, ka mirs, pārāva savas lūpas: „ĀĀĀ, tju, kkkuņņjaš djēēļš, ejš tjevji nooogaļiņāšju!” Cink, noskan skaņa, dakteris un bomzis pagriežas. „Boss, piesist pie sienas?” ....

Komentāri 65

0/2000

Rakstīšanas stils ir nebaudāms. Stāsts nekas vairāk kā kārtejā mazbudzēta šausmene. Tas dialogs starp meitenēm par kaut kādu čali- pilnīgs marasms. Un tas,ka meitene sasniedz orgasmu ar kaut kādu dzelzs stieni zaudējot nevainību līķu piebaztā mājā, liecina par to,ka autors ir mazgadīgs, seksu nedabūjis indivīds, kuram pienāktos bezmaksas psihologa konsultācijas.

 16  0 atbildēt

Un kāds man var paskaidrot, kāpēc bija vērts to lasīt?

 9  0 atbildēt

es sāku lasīt, necik tālu netiku. nu es nezinu, man īpaši nepatika.

 8  0 atbildēt

pārskatot tekstu, pazūd lasīt gribēšana.. stāsts NEmanā gaumē.

 8  0 atbildēt

Nekas orginals.

 7  0 atbildēt

slims stastinjs.

 7  0 atbildēt

Tagad man noteikti būs murgi.

Cik slimam vajag būt, lai kaut ko tādu izdomātu.

 7  0 atbildēt

Neizlasīju visu, paslims stāsts, uzrakstīts sūdīgā valodā, tam kurš to izdomāja, būtu nepieciešama psihologa palīdzība, that's all.

 8  1 atbildēt

nebuutu tik gars tad lasitu :D

 6  0 atbildēt

ilgi lasiiju

 6  0 atbildēt

Fui, pretīgi!

 6  0 atbildēt

Garlaicīgs teksts. Man liekas, ka 10 gadīgs bērns uzrakstītu kaut ko loģiskāku.

 7  1 atbildēt

Man negribas lasīt vecīt dagad ir brīvdienas un raks'ta jābūt vismaz 3 bildēm.

 6  0 atbildēt

Totāls murgs, cik slimam jābūt, lai kaut ko tādu izdomātu! Pretīgi vnk.

 5  0 atbildēt

Kāds pārskatījies "Hosteli"? 

Un kādam smagi klibo gramatika.

 5  0 atbildēt

Lasīt nelasīju, bet zīmējumi super

 6  1 atbildēt

pilnīgi slimi...

 5  0 atbildēt

bļā, slimi :/

 5  0 atbildēt

bīš nesakarīgi..

 4  0 atbildēt

un kursh to izlasiis??

 5  1 atbildēt
« 1  2  3 »