Zemes dzīļu noslēpumi8

Kā iekārtots Zemes kodols?

Zviedru pētnieks Berje Johansons no Upsalas universitātes guvis netiešus pierādījumus orģinālajai teorijai par Zemes kodola uzbūvi. Viņaprāt, mūsu planētas cietajam dzelzs kodolam piemīt kristāliska struktūra art ā dēvēto tilpumcentrēto kubiskoo restojumu. Katrā tāda restojuma šūniņā atomi izvietoti kubas stūros un vēl viens atoms – tieši tā centrā. Iepriekš valdīja pieņēmums, ka Zemes kodola kristāliskajam režģim piemīt heksagonāla struktūra , kurā trīs līdzās esošie punkti veido vienādmalu trijstūri. Zviedru pētnieks un viņa kolēģi atraduši skaidrojumu mīklainajam fenomenam: elastīgie viļņi iziet caur kodolam ievērojami ātrāk tajos virzienos, kas ir paralēli planētas griešanās asij, nekā tajos, kas ir paralēli ekvatoram. Tādas temperatūras un spiediena apstākļos, kas valda Zemes viducī, atbilstoši pastāvošajiem priekšstastiem par dzelzs uzvedību, tādai anizotropijai nevajadzētu būt. Nesen Johansons un kolēģi publicējja rakstu, kurā skaidroja, ka kodola anizotropija saistīta ar tā struktūru. Bet tagad viņi izveidojuši datormodeli, kas uzrāda kodola uzvedību dažādos tā kristāliskās uzbūves gadījumos. Ar datora palīdzību izskaitļoja reakciju uz citiem vairāku miljonu atomu viļņiem, kas ļoti spēcīgi mijiedarbojas cits ar citu, kas ir pietiekami daudz, lai varētu vispārināt eksperimenta rezultātus saistībā ar visu kodolu. Tādējādi izdevās konstatēt, ka tilpumcentrētais dzelzs atomuu kubiskais režģojums ir vienīgā struktūra, kas var atbilst eksperimentālo novērojumu datiem. Turklāt šā režģojuma lielā diagonāle orientēta paralēli planētas griešanās asij. Tāpat ieguva viļņu ātruma 12 % starpību arī naturālajā Zemes kodola modelēšanā (augstais spiediens un augstā temperatūra). Tas katrā ziņā ir pārsteidzošs un negaidīts rezultāts, ja ņem vērā kubiskā režģojuma simetriju. Ja šo atklājumu izdosies eksperimentāli atkārtot un pierādīt, ģeofiziķiem nāksies pārskatīt savus priekšstastus par Zemes kodolu, kas savukārt izraisīs kodola siltuma līdzsvara novērtējums, kā arī planētas magnētiskā lauka stabilitāti, kas ir tiešā veidā no kodola kristāliskās struktūras atkarīgi lielumi.

Vai Zemei ir savu pulss?

Norvēģu seismologi uzskata, ka Zemei piemīt tā dēvētais magmatiskais pulss, kas darbojas šādā frekvencē: 1 sitiens 15 miljonos gadu. Viņi izanalizējuši esošos datus par zemes garozas biezumus starp Islandi un Grenlandi. Šajā rajonā izvietojusies Vidējā Atlantijas grēda, kas iezīmē tektonisko plātņu sadursmes vietu. Izpētāmajai zonai raksturīga savdabīgo mantijas augšupejošo straujumu veidošanās 100 kilometru profilā. Šo straumju paceltā viela “atsitas” pret zemes garozu un,  “pielīpot” tai, palielina tās biezumu. Novērtējot zemes garozas biezumu izpētāmajā rajonā, pētnieki atklāja vairākus sabiezējumu iecirkņus. Viņi izvirzīja pieņēmumu, ka šie sabiezējumi veidojušies periodiski atkārtojošos pazemes vielas straumju triecienos, bet vēlāk sabiezējumu iecirkņi migrējuši kopā ar tektoniskajām plātnēm. Atbilstoši pētījuma autoru aprēķinam augšupejošās straumes mantijā parādījušās vidēji pēc katriem 15 miljoniem Zemes eksistēšanas gadiem. Lai izprastu, vai šīs straumes ar šādu periodiskumu patiešām ir unikāla parādība konkrētajam Spānijas – Grenlandes iecirknim vai arī tā ir kāda vispārēja likumsakarība, norvēģu pētnieki izanalizēja datus arī par zemes garozas biezumu Havaju salu apkārtnē. Havaju salas arī “sēž” uz šādām augšupejošām straumēm. Izrādās, tur šo straumju regularitāte pilnībā sakrīt ar atlantisko. Pētnieki uzskata, ka šis atklātais periodiskums novērojams visa planētā un ir izskaidrojams ar periodisku Zemes kodola uzkaršanu kas savukārt uzkarsē mantiju.