Bija laiks, kad cilvēki ticēja, ka zeme ir plakana, līdz iepazinās ar jauniem faktiem. 19. gs. beigās kādu brīdi plaši izplatījās viedoklis, ka viss, ko var izgudrot, ir izgurots. Tāpat arī ir ar jautājumu par dzimumiem. Loģiski, ka ilgu laiku ticējām un joprojām ticam, ka pastāv tikai divi dzimumi. Jā, pastāv divu veidu dzimumorgāni, bet, vai tā ir vienīgā pazīme?
Viens no pirmajiem divu dzimumu teorijas aizstāvju argumentiem ir XX un XY hromosomu pāru pastāvēšana. Bet ne visi zina, ka eksistē arī XYY un XXX, - šādu dzimumhromosomu īpatņi ir spējīgi vairoties un normāli funkcionēt, pie tam nereti izceļas ar izteiktu vīrišķību vai sievišķību. Vēl arī pastāv X0 - sievietes, kas nav spējīgas radīt bērnu. Tomēr hromosomas ir tikai viens no n-tajiem ģenētiku raksturošajiem elementiem. Vēl ir arī gēni, to regulācija: pastiprināšana, pavājināšana, metilēšana, acetilēšana. Un pēdējos gados plaši pētītā joma - epiģenētika jeb tas, kā ārējā vide ietekmē, kuri gēni ir "ieslēgti" vai "izslēgti" un, ja ir aktīvā pozīcijā, tad, cik lielā mērā.
Kā redzams, jo dziļākāk par to domājam, jo lielāka daudzveidība, Bet viss vēl nebeidzas ar ar to. Vēl mūs katru raksturo psihes īpašības. Tās nosaka sarežģītākā iekārta visumā - cilvēka smadzenes. Pie tam psihes īpašības tikai daļēji nosaka iedzimtība, daudz kas ir iemācīts. Mūs bērnībā māca domāt noteiktā veidā, tomēr daudzi testi un pētījumi ir parādījuši, ka 100 procentu vīrišķīga domāšana un 100 procentu sievišķīga domāšana ir sastopama ārkārtīgi reti. Un tam ir labs iemesls, - dzīves ceļā sastopamies ar dažādām problēmām, kas prasa atšķirīgu pieeju, līdz ar to evolūcijas ceļā līdz mūsdienām ir nonākuši to cilvēku pēcteči un viņu kultūras, kurām piemīt abu dzimumu īpašības, protams, dažādās proporcijās.
Jāņem vērā, ka dzimumam nav tikai psiholoģiska vai bioloģiska loma, bet arī ekonomiska. Mākslīgā eksrtrēmu veidošana noderēja darba dalīšanas attīstīšanai pagātnē. Dzīves apstākļi radīja situāciju, kur šāda sociāla konstrukcija deva izdzīvošanas priekšrocības, tomēr mūsdienās ir redzams, ka vienu un to pašu profesiju var veikt abi dzimumi. Protams, atšķiras proporcijas, bet atrast kaut vienu nodarbošanos, ko raksturotu 100 procenti viena dzimuma pārstāvji, ir teju vai neiespējami (vienīgi prātā nāk vecmātes un auklītes).
Kopumā, attīstoties zinātnei un iegūstot jaunus faktus, paliek aizvien skaidrāks tas, ka dzimumi eksistē kā divi ekstremāli poli, starp kuriem atrodas lielākā daļa cilvēku. Mums katram ir sava sievišķīgā un vīrišķīgā pusīte.
