Raksts visiem tiem, kam patīk lauzīt galvu par visuma uzbūvi! Būs mazliet netradicionāli, bet varbūt tev patiks..
Raksts visiem tiem, kam patīk lauzīt galvu par visuma uzbūvi! Būs mazliet netradicionāli, bet varbūt tev patiks..
Jau atkal atnāca iedvesma uzcept kādu rakstu.. šoreiz padalīšos ar tādu teoriju par visumu, kas man personīgi visai labi patīk. Virsraksts savā ziņā liecina par ko stāsts, bet ja precīzāk – vai varētu būt tā, ka mēs visi atrodamies simulācijā? Un ja pieļaut tādu iespēju – kā mēs varam loģiski domājot nonākt pie tāda secinājuma un kas par to liecina? Es protams īpaši neuzstāju ka viss ir tieši tā, kā es rakstu, un es arī negarantēju, ka visiem patiks, bet nu versiju piedāvāšu gan Un es arī negarantēju, ka viss būs labi saprotams pilnīgi visiem. Lai labi saprastu visu ko es rakstu var būt nepieciešamas nelielas priekšzināšanas matemātikā, fizikā IT un astronomijā. Bet nu ja tēma interesanta – droši lasi tālāk Ok, nu tad aiziet…
Pirmkārt – kas ir simulācija? Lai to iztēlotos, atliek paņemt datoru vai spēļu konsoli, un ieslēgt kādu no iemīļotajām datorspēlēm, piemēram GTA, Sims, Fallotut, Witcher, nu vai arī jebkuru citu spēli, kura mums potenciāli var atgādināt mūsu pašu dzīvi. Nepieciešams nosacījums ir vismaz nosacīti atvērta pasaule, galvenais varonis, un kaut kādas rīcības iespējas.
Zināms, ka cilvēki jau kādu laiku mēģina imitēt virtuālo realitāti. Piemēram 7D kino, VR ķiveres.. kāds mēģina panākt simulācijas efektu ko stiprāku uzpīpējot (piedodiet, joks , u.c. Nākotne jebkurā gadījumā solās būt interesanta, jo tehniskās iespējas strauji pieaug. Un agrāk vai vēlāk kāds aizdomāsies slēgties klāt pa taisno pie smadzenēm, lai projektētu attēlu, skaņu, sajūtas pa taisno tur, kur tās cilvēkam arī rodas. Kā būtu ja mēs savienotu šādu realitātes iekārtu saslēgtu pa taisno ar mūsu iecienītāko datorspēli? Sanāks, ka varēsim pilnībā iejusties jaunā 100% virtuālā pasaulē.
Tik tālu taču viss it kā OK – nākotnē pilnīgi reāli, vai ne? Taču jāatzīst, ka būs arī apgrūtinājumi. Piemēram tas, ka nav 100% ideāla grafika, nav reālistiska fizika, nav 100% rīcības brīvība, nu un galu galā – mēs jebkurā gadījumā zinām, ka esam virtuālajā realitātē, lai cik tas reāli neizskatītos un kā mēs nejustos. Līdz ar to noticēt visam tam, ko mēs tur piedzīvosim mēs varēsim tikai ierobežotā apjomā.
Kāds tam visam varētu būt risinājums? Patiesībā risinājums ir pilnīgi acīmredzams – lai mēs varētu noticēt līdz galam, mēs nedrīkstam atcerēties neko no sevis un savas dzīves kas mēs bijām pirms ielādējāmies sistēmā. Un ja mēs ne velna neatceramies, tad kā gan mēs varēsim zināt – kas ir laba grafika un kas nē? Kā mēs zināsim, vai mums varētu būt lielāka rīcības brīvība, nekā tā ir pieejama? Arī piedāvāto fizikas modeli salīdzināt nav ar ko.. Lieta ir tāda, ka mums patiešām nebūs ar ko to visu salīdzināt. Jo mēs neko citu nebūsim redzējuši, par cik neko neatceramies. Un tātad mums nebūs citas izvēles, kā vien visam noticēt, vai ne tā?
Kā mēs varam tur tikt iekšā un kā iziet, lai esot tur iekšā viss izskatītos ticami? Vajag leģendu, kam viegli noticēt – piedzimstot un nomirstot. Un par cik mēs nevarēsim zināt, ka atrodamies simulācijā, mēs nezināsim nekādu citu slepenu variantu vai kombināciju, kas jāizdara vai jāpasaka, lai izietu laukā, pat ja tāds eksistētu.. kā tikai vienu variantu, bet no tā mēs baidītos.
Vai mēs varam zināt, ka pasaule vispār eksistē ārpus mūsu redzamības zonas? Nevaram zināt. Var būt, ka aiz stūra vai pat aiz mūsu muguras, kur mēs konkrētā brīdī neskatāmies pasaule vienkārši netiek renderēta. Optimizācija
Ok, bet tas taču nav iespējams absolūti reālā laikā visu izskaitļot – bez neviena gļuka parādīt gan tuvus (viegli renderējamus), un kur nu vēl tālus (grūti renderējamus) objektus? Ok, bet kurš ir teicis, ka tas notiek reālā laikā? Vai tad nekas nav dzirdēts par gaismas ātrumu? Tā arī ir tā aizture starp mūsu smadzenēm un projicējamo objektu, sistēmai ir laiks visu smuki nosimulēt un arī uzzīmēt. Ja objekts ir tuvu – simulācija ir vienkārša un “gaisma atnāk ātrāk”. Ja objekts tālu, piemēram, kāds liels kalns – sistēmai darba vairāk, bet arī “gaisma ceļo ilgāk”. Par visu ir padomāts
Starp citu, mēs pat vārētu aprēķināt simulācijas sistēmas kopējo jaudu, ja ļoti to gribētu – cilvēki, kas ar matemātiku ir uz “Tu”, domu visticamāk sapratīs..
Sanāks, ka lietas iegūst fizikālās īpašības tikai tad kad mēs tām pietuvojamies un pieskaramies (zvaigznes neeksistē . Jeb arī, ja patīk no otras puses - vai tas liktos absurdi, ja mēs gribētu pieskarties lietām, kas atrodas no mums lielā attālumā? Jā, šāda rīcības brīvība mums nav pieejama.. priekš kam simulēt “fiziku” visam ko mēs “redzam”? Tas droši vien būtu ļoti neefektīvi.
Labs raksts ar filozofisku piesitienu! Ja pieņem, ka cilvēks ir bots, tad ar visnotaļ lielām apkārtējās matricas programmēšanas iespējām. Konkrēti pats esmu guvis 100% pārliecību par diviem algoritmiem. Pirmais - visas vēlēšanās piepildās, jo absolūti visas vēlmes man ir piepildījušās. Otrais algoritms - izvēlos, kādi cilvēki man ir apkārt ikdienā (sadzīvē, darbā, hobijos). Visi cilvēki, ar kuriem kontaktējos, rada tikai un vienīgi pozitīvu stimulu (lai gan formāli neviens nav ideāls).
Pēc ši domugājiena nemaz ''otras '' daļas nav....vai arī ļoooooti daudz citu ''otro daļu''....Iespējams,mēs tādu ciparu nemaz nepazīstam,jo mums tas nemaz nav dots...Var,protams,mežģīt smadzenes par patieso eksistenci,vai kādu citu būtību,kura var arī nebūt...Labi...Vairs nepīpēšu ''zāli''...apsolu...