Šis jautājums ir tikpat sens, kā cilvēce. Tam ir dziļas eksistenciālas saknes un tas rada dīvainus paradoksus, neatkarīgi no atbildes. Bezgalība, ārpus sausa matemātiska vienādojuma, pati par sevi ir kaut kas prātam neaptverams. Tomēr to pašu var teikt par sisumu ar galu. Kāda ir Visuma mala, ja tāda eksistē? Par Visuma patieso izmēru mūsdienu zinātne ir spējīga tikai spekulēt, tādēļ apskatīsim, kādas problēmas rodas katrā no iespējamajām atbildēm.
Grieķu filozofs Arhīts, kurš dzīvoja 4. gadsimtā pirms mūsu ēras, uzdeva jautājumu: Ja Visumam ir mala, tad, kas notiktu, ja es pie tās nostātos un izstieptu savu spieķi tai pāri? Pēc filozofa domām, spieķis pārsniegtos pāri malai, tādi, kļūstot par jauno visuma malu, un tādēļ var pastāvēt tikai kuram nav malas, bezgalīgs Visums.
19. gadsimta pirmajā pusē Vācu astronoms Vilhelms Olbērs nāca klajā ar jaunu paradoksu: Ja Visums ir statisks un bezgalīgs, kādēļ debesis naktī ir tumšas? Tik tiešām, ja Visums būtu bez gala, tad tajā atrastos bezgalīgi daudz zvaigžņu un, tā kā tas būtu arī bezgalīgi vecs, visu šo zvaigžņu gaisma būtu atceļojusi līdz Zemei. Tādā Visumā, skaidrā naktī debesis būtu gaišas, jo, skatoties katrā virzienā, būtu kāda zvaigzne, kuras gaisma apspīdētu zemeslodi. Tā kā, skatoties nakts debesīs, mēs redzam pārsvarā tumšu fonu ar atsevišķām izkliedētām zvaigznēm, tad visums nevar būt statisks un bezgalīgs. Tomēr tas vēl arvien var būt viens no abiem, piemēram būt bezgalīgs un izplesties, vai arī būt statisks, bet ar robežu telpā un laikā.
Pirms turpinām tālāk, ir jānorāda atšķirības starp jēdzieniem faktiskais visums, par kā izmēriem spekulējam šajā rakstā, un redzamais visums. Runājot par visumu, kas pirms 13.978 miljardiem gadu, no bezgalīgi maza un smaga punkta izpletās majestātiskajā 15 miljardu gaismas gadu plašajā sfērā, astronomi domā redzamo visumu. Skatoties no mūsu perspektīvas, šīs sfēras robežas varētu saukt arī par nosacītu faktiskā visuma malu. Kaut gan astronomi ir pārliecināti, ka gandrīz vai noteikti visums turpinās tālāk par 15 miljardiem gaismas gadu, viss, kas atrodas tālāk, ir ārpus mūsu cēlonības robežām. Tātad, lai mēs varētu jebkādā veidā mijiedarboties ar tik tāliem visuma reģioniem, kaut vai apskatīt tos ar teleskopu, mums būtu jāizdara neiespējamais – jāceļo ātrāk par gaismu. Ir svarīgi saprast, ka Lielā sprādziena teorija apskata tikai redzamo visumu un neizslēdz varbūtību, ka totālais visums ir daudz lielāks, iespējams, pat bezgalīgs. Šādā visumā lokāli lielie sprādzieni var norisināties visu laiku, atsevišķiem reģioniem izplešoties bezgalīga visuma ietvaros.
Ja visums tiešām turpinās mūžīgi aiz redzamā visuma robežām, tad ir jārēķinās ar virkni dīvainību, kādas nāk līdzi bezgalīgiem lielumiem. Iedomājies, ka Tev ir jāsakārto miljoniem biljarda bumbu biljarda trijstūros. Pat ja centīsies bumbas sakārtot katrā trijstūros tā, lai nebūtu divu vienādu, drīz vien visas iespējamās kombinācijas tiks iztērētas un izkārtojumi sāks atkārtoties. Dzīvojot bezgalīgā Visumā, tad šāds scenārijs ir neizbēgams. Tāpat kā ir noteikts skaits atšķirīgu izkārtojumu, kādās ir iespējams sakārtot bumbas trijstūrī, ir arī ierobežots skaits kombināciju, kādās var izkārtot elementārdaļiņas mūsu redzamā visuma izmēra sfērā. Ceļojot cauri bezgalīgam visumam, mēs agri vai vēlu uzdursimies perfektai mūsu visuma kopijai, kurā atradīsies Piena Ceļa galaktikas, Saules sistēmas, Planētas Zemes un visu to iemītnieku, perfektas kopijas. Vēl jo vairāk, šādām kopijām ir jābūt bezgalīgi daudz, tāpat kā bezgalīgi daudz dažādām to variācijām. Tātad, dzīvojot bezgalīgā visumā, ir jārēķinās gan ar bezgalīgu skaitu klonu, kas dzīvo identiskas dzīves tavējai, gan ar bezgalīgi daudz dvīņu brāļu, kas izdzīvo bezgalīgu tavas dzīves variāciju klāstu.
Apskatīsim otru monētas pusi – ierobežotu visumu. Bet kā ar Arhīta paradoksu? Tam ir apkārtceļš cauri mūsu bērnībai. Gan jau visi esam spēlējuši Snake 2 uz leģendārās Nokia 33 30. Lai mūsu rūpju bērnu čūskulēnu nenomāktu klaustrofobiskas sajūtas, spēles veidotāji bija atstājuši atvērtas laukuma malas. Ja čūska šķērso kreiso laukuma malu, tā atgriežas laukumā caur labo malu utt. Ņemot vērā, ka neesam pārliecināti par visuma formu, nav izslēgts, ka tas salokas ciet kā lode, virtulis, vai jebkādā citā formā. Tādā gadījumā, ja Arhītam būtu pietiekoši garš spieķis, ar kuru viņš pārsniedzas pāri Visuma malai, viņš varētu sev, pats ar sava spieķa galu, iebakstīt dibenā. Tāpat tad nebūtu izslēgts, ka, tas ko mēs saucam par redzamo Visumu, ir lielāks par Visumu kā tādu. Tādā gadījumā, astronomi savos teleskopos varētu redzēt Piena ceļa galaktiku pagātnē, kāds tas izskatījies pagātnē. Tomēr zinātnieki ir pārliecināti, tikai plakans visums varbūt bezgalīgs. Nav viegli domāt par trīs dimensiju telpu, kā par divdimensiju plakni, bet uz to attiecas tādi paši ģeometrijas likumi. Ja mums izdotos konstatēt izliekumu laika telpā, tas nozīmētu, ka visums aizveras ciet, kādā noslēgtā formā. Astronomi ir mēģinājuši apstiprināt šo teritoriju trigonometriski. Izvēloties tālus objektus redzamajā visumā, tie izveidoja milzīgus trijstūrus un mērija to leņķu summu. Plakanā visumā, šai summai būtu jābūt = 180 °, visumā, kas ieliecas uz iekšu < 180°, ja uz āru > 180°. Eksperimenta rezultātā, leņķu summa bija 180 °, kas nozīmē, ka visums ir vai nu plakans un bezgalīgs, vai arī tik milzīgs, ka redzamā visuma mēroga trijstūris ir par mazu, lai mēs būtu spējīgi fiksēt tā izliekumu.
Pat tad, ja mūsu visums tomēr noslēdzas, kādā slēgtā formā, mēs neesam paglābti no bezgalības dīvainībām. Kvantu fiziķu rindās ir daudz piekritēju paralēlo visumu teorijai. Šī fizikas nozare apskata visumu pašā mazākajā mērogā – elementārdaļiņu līmenī. To uzvedība mudina zinātniekus uz domām, ka līdzās mūsējam, pastāv vēl bezgalīgs skaits citu visumu. Lieta ir tāda, ka elementārdaļiņas neuzvedas tā, kā tām būtu jāuzvedas pēc makroskopiskās fizikas un pat elementāras loģikas likumiem. Tās spēj atrasties vairākās vietās vienlaicīgi. Tas var izklausīties pēc zinātniskās fantastikas, bet mūsdienās tas ir pierādīts un ir zināms, ka bez šī fenomena nevarētu darboties piemēram augu fotosintēze. Atgriežoties pie tā, kā tas iespaido Visuma uzbūvi, labākais izskaidrojums, ar kādu nākuši klajā kvantu fiziķi, ir tāds, ka, katru reizi, kad elektrons maina virzienu, vai atrašanās vietu, visums sadalās divās daļās, vienā, kur tā virziens un/vai atrašanās ir mainījusies, bet otrā – tā ir palikusi nemainīga. Tā kā mēs paši neesam nekas vairāk, kā elementārdaļiņu kopums, tad katru reizi, kad mēs izdarām kādu izvēli, pārkārtojas elementārdaļiņu kustība un/vai virzieni mūsu smadzenēs, un mēs, iespējams, sašķeļam visumu divās daļās, katrā no tām izdzīvojot. Citiem vārdiem – Ja tev šķiet, ka tu šorīt izvēlējies kafijas vietā iedzert tēju, tad Tu kļūdies. Tu dzēri abus karstos dzērienus. Brīdī, kad izvēlējies par labu tējai, Tu, ar burtiski biblisku spēku, vienkārši sadalīji mūsu Visumu divās daļās, vienā dzerot tēju, bet otrā kafiju. To ir vērts atcerēties grūtākā pirmdienas rītā: tādi intelektuālie milži, kā kvantu fiziķi uzskata, ka tev piemīt dievišķas spējas.
Vairāk interesantus rakstus lasi JRblogā. Saite izmantotajos avotos.
Diemžēl spokos nevar labot vecākus rakstus, vai vismaz es nevarēju atrast labošanas pogu. Ieliku šo rakstu savā blogā, pie reizes izlabojot gramatikas un stila kļūdas (vismaz tās, kuras pārāk krita acīs) un pie reizes arī šeit.
labs raksts. par to tik varam spriest ,kas ir otrā galā. šaubos pat vai cilveka prāts to varetu aptvert. man personīgi arī simulācijas variants liekas reāls. paldies par rakstu.
Bļ. nācās pat kompi no galda nocelt un likt klēpī lai pajautātu, kā pie velna var būt bezgalīgi mazs??? Baigi gribētos zināt.
Stulbs salīdzinājums ar trīsstūri, biljarda bumbu kombinācijas atkārtosies jo tām ir malas, trīstūris kas tās ietver, tātad tās neatrodas bezgalīgā telpā, ja visums ir bezgalīgs to neietver nekāds trīstūris un bumbām nav robežu lai tām aptrūktos dažādu variāciju!
Arī runājot par apaļu visumu, pieņemsim ka visums ir viss kas ir aplī, bet kas tad ir aiz apļa? Arī tas pats nekas ir visuma turpinājums, tas ka lapa ir balta nenozīmē ka tā neeksistē.
Tās kvantu fizikas liekas kkādi murgi. Moš otra daļa kas parādās arī izvēlas dzert sulu, un ja viņš dzer kafiju ,tad viņš pēkšņi sāk dzīvi piem no maniem 26 gadiem pēkšņi random parādoties starp citiem? vai citi tur ir tikai ilūzija vai kas par nax? Un katra mana kustība vai doma var veikt 10000000 dažādas funkcijas, značet katru mazāko sekundes iedaļu rodas vēl 100000000 pasaules ar mani kur katrs es dara katru no šīm iespējām un kur katrs no tiem izdarot to iespēju rada vēl miljardiem citas pasaules jo priekšā ir nākamās izvēles. Tas pat neizklausās pēc zinātnes , bet vēl pēc lielākiem murgiem kā dieva eksistences.
Pat lielāka ticamība būtu ja mēs būtu kā skudras pūznī džungļu vidū kas nekad nav redzējuši piem cilvēku un pēkšņi kkas mums neiprotams mūs iznīcinātu sekundes laikā sabradājot, vai arī mēs tagad eksistētu uz pieneņpūkas kas tikusi nopūsta no pienenes un tagad lido kur to pūš vējš līdz tā kritīs un mūsu visumam būs gals, kamēr citur tā vien būs bijusi parasta pūka.
Un tajā pašā laikā termins bezgalība ir cilvēka izdomājums , tāpat kā vārdi nāve, liktenis uc, kam ir doti termini, bet realitātē tie ir termini nezināmajam.
Paldies! Priecājos, ka Tev patīk. Radās ļoti pakāpeniski. Sāku rakstīt šeit. Vēlāk, lai piepelnītos, sāku tirgot reklāmas rakstus, kurus rakstīju, sev ierastajā populārzinātnē. Meklējot resursus rakstiem, konstatēju, ka ir ļoti maz avotu latviešu valodā un lēnām radās doma par pašam savu blogu. Un jā, izmantoju spokus, lai popularizētu blogu.
Interesanti, bet diez vai kādreiz kāds spēs izskaidrot jēdzienu "visuma bezgalība" 
hmm..esi piekritējs tai divdarbību teorijai?Uzskatu,ka varbūt identiskas kopijas,bet dzīvība ar identiskām dzīvēm?Nāa....
nav ko cepries par visumu un kā tas ir radīts un kādus paradoksus izteicis kāds sens filosofs, kam nav bijusi iespēja domāt tālāk, kā tas saprot. Vai esat iedomājušies, ka 100 gadu laikā jau cilvēks spēs radīt tik jaudīgu datoru, ka tas spēs simulēt kubikmetru jebkuras vielas, pēcc 1000 jau spēs simulēt visu zināmo visumu lidz elementārdaļiņu līmenim, pēc laika jau simulētajā pasaulē uzradīsies dzīvība, pēc vēl laika - tā uztaisīs tik jaudīgu datoru, kas simulēs nākošo visumu. un tāds dators nebūs viens, uz viena var uzlikt zināmos fizikas likumus, uz cita - izdomātus un pieņemtus. Cik daudz simulācijas iespējams veikt bezgalīgi daudzām attīstītām civilizācijām bezgalīgā visumā? Cik simulācijās ar bezgalīgu visumu var radīt jaunas simulācijas? Ja realitāte ir viena, bet simulāciju - neizmērojami, cik liela iespēja, ka mēs esam reālajā - viens pret bezgalību? drīzāk tornado lidojot pār VAZ rūpnīcu savāks Meibachu no Žiguļu gabaliem, nekā mēs esam esam reāli. Tas arī pilnībā izskaidro kvantu fiziku, jo simulācija neparedz tik smalku izpēti.
