Kineskopu 1887. gadā izgudroja vācu fiziķis Karls Ferdinands Brauns.Filo Farnsvorta attīstītā un televizoriem pielāgotā tehnoloģija bija vienīgā displeju tehnoloģija, kas tika izmantota televizoru ražošanā līdz pat 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumam, kad sāka ieviest jau iepriekš izstrādātās plazmas displeja, LCD, OLED un citas displeju tehnoloģijas.
Kineskops sastāv no (parasti) koniskas stikla tvertnes, kurai šaurajā galā (kakliņā) ir novietots elektronu lielgabals un vadības elektrodi, bet otrā galā virsma ir pārklāta ar luminoforu . Uz kineskopa kakliņa tiek novietotas novirzes un fokusējošās sistēmas spoles.
Karstuma ietekmē no kineskopa katoda tiek emitēti ātrgaitas elektroni. Šie emitētie elektroni divu elektrodu sprieguma starpības rezultātā veido elektronu staru. Elektronu stara intensitāte mainās saskaņā ar videosignāla spriegumu, kas tiek padots uz modulējošo elektrodu. Fokusējošā spole staru fokusē uz kineskopa ekrāna luminofora slāni, bet novirzes sistēmas spoļu magnētiskais lauks staru izliec un stara veidoto punktu virza pa ekrānu. Kineskopiem parasti ir nepieciešams liels anodspriegums (melnbaltajiem TV parasti bija ap 10 kV, krāsainajiem - 25-30 kV).
Šis displeju tips sākotnēji tika izmantots datoru monitoros, video monitoros, televizoros, radara monitoros un citās video atveidošanas ierīcēs.
