Cilvēkiem ir dažādas bailes - no augstuma, nāves vai robotiem, kuri pārņems pasauli. Tomēr, cik liela ir šī robeža starp robotu, kas ir baiss, biedējošs un tādu, kas ir mīlīgs, smieklīgs vai citādi mums piesaistošs? "Uncanny valley" ir šī robeža, kas mums rada dažādas emocijas.
*nevēlos tulkot "uncanny valley" tā kā neesmu sastapies ar šādu vārda tulkojumu latviešu valodā
’’Uncanny Valley’’ ir hipotēze cilvēku estētikas jomā, kas uzskata, ka cilvēkiem piemītošās īpašības, izskats un kustības, bet kuras nav īsti dabiskas rada riebuma, bailes vai neērtuma sajūtu. Tomēr, šī reakcija nav novērojama starp visiem cilvēkiem. ‘’Uncanny valley’’ nosaukums radies no grafika, kas parāda šī efekta ietekmi pie noteikta reālistiska izskata pakāpes un tā efektu uz cilvēka reakciju.
‘’Uncanny’’ termins tika izmantots 1919. gadā Zigmunda Freida pierakstos. Masahiro Mori bija Japāņu robotikas profesors, kurš izvirzīja hipotēzi, ka robots, kurš izskatās līdzīgs cilvēkam radīs pozitīvu un simpātisku reakciju, bet tiklīdz tiks sasniegts noteikts līmenis šajā līdzībā, rekcija krasi mainīsies. Šī zona, kurā ir negatīva reakcija ir apmēram no 75% līdz 85% no cilvēka līdzības pakāpes, šķērsojot šo zonu, robots, manekens vai kāds cits cilvēka atdarinājums radīs pozitīvu ietekmi.
Ir vairākas teorijas,kas izskaidro šo fenomenu. Viena no teorijām vēsta, ka automātiskais mehānisms mums zemapziņā rada iespaidu, ka no šīs būtnes ir jāizvairās sakarā ar zemo hormonālo veselību, zemo imūnsistēmu, kas balstītas uz vizuālo izskatu vai vienkārši balstoties uz sejas vai ķermeņa formu. Kā otra teorija skaidro – redzot nedabisko līdzinieku rodas bailes no nāves un cilvēkam līdzīgās būtnes baiļu neesamība, kas ir raksturīga robotiem. Mūsu zemapziņā izveidojas domas par cilvēku rases iznīkšanu un tās aizvietošanu ar mašīnām, kas nejūt bailes. Cita teorija skaidro, ka robots kurš ir ‘’uncanny valley’’ zonā vairs netiek vērtēts pēc robota, kurš atdarina cilvēku, darot darbu, bet gan tiek vērtēts pēc cilvēka standartiem, darot darbu, atdarinot normālu cilvēku.
2009. gadā tika vaikts pētījums, kurā bija iesaistīti 5 pērtiķi. Viņiem tika parādīti 3 attēli: divas dažādas 3D pērtiķu sejas (realistiska izskata un nereālistika izskata), kā arī viens īsts attēls ar pērtiķa seju. Vērojot un analizējot viņu acu kustības, tika noskaidrots, ka pērtiķi mazāk skatījās uz realistisku 3D attēlu nekā uz abiem pārējiem attēliem (3D nerealistisku un reālu). Pēc tā tika noskaidrots, ka 3D realistikais attēls radīja nedrošības/neērtuma sajūtu, bet pērējiem attēliem bija pozitīva ietekme. Pēc šī eksperimenta izvirzīja teoriju, ka ‘’uncanny’’ efekts nav ne konkrētu personu reakcijas īpašība, ne arī cilvēku kultūras īpatnība, bet gan visticamāk rakcija pret nerealistisko var būt radusies evolūcijas gaitā.
"Uncanny valley" ir liela ietekme filmu, spēļu industrijā. Teiksim filmas vai spēles stāsts ir fantastisks un aizraujošs. To varētu sarakstīt pasaulē labākie autori, bet ja šis galvenais tēls neliekās "īsts" vai pareizs, mēs nejutīsim šo stāstu tā kā tas ir iecerēts un tas var sabojāt noskaņojumu. Tomēr, šausmu filmu un spēļu jomā "uncanny valley" rada lielisku rezultātu. Objekti, kas jau ir šajā zonā liek mums justies neērti, dīvaini, tāpēc pie tiem nav tik daudz jāpiestrādā, lai iegūtu vēlamo rezultātu. Cilvēkiem būtu jāizmanto "uncanny valley" ietekme cik vien efektīvi vien iespējams. Tas dos labus rezultātus abos gadījumos. Vēlos tikai piebilst, ka cilvēki ir dažādi, vienam neērtuma sajūtu rada atrodoties cilvēku pūlī, otram paliekot vienam tukšā telpā. Tāpēc arī ne visi izpratīs šo dīvainību un tas var likties viņiem muļķīgi.
