Jaunā pētījumā atklāts, ka cilvēka labākais draugs spēj noteikt, vai viņa saimniekam var ticēt.
Suņiem tika dota komanda tuvoties traukiem ar barību, ko tie arī paklausīgi izpildīja. Atkārtotā eksperimentā tika norādīts uz tukšu trauku, un ar to pietika, lai nākamajā reizē lielākā daļā suņi pavēli ignorētu, jo sajuta ka saimnieks melo.
Tas par melošanu. Otrs pētījums tika organizēts lai pārbaudītu vai suņi izjūt greizsirdību?
Kalifornijas Universitātes zinātnieces Kristīna Herisa un Kerolaina Pruvo sarīkoja eksperimentu ar 36 suņiem un to saimniekiem. Saimnieki ignorēja savus mīluļus, tajā laikā veltot uzmanību vienam no trim priekšmetiem - suņa rotaļlietai, kas rej un luncina asti, spainim izgrebta ķirbja formā un bērnu grāmatai, kas atskaņoja melodiju.
Saimnieki izturējās pret rotaļlietu kā pret īstu suni, glaudot un sarunājoties ar to. Tāpat viņi apgājās ar spaini un grāmatu, jo pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai dzīvnieki reaģē uz sāncensi vai tikai uzmanības trūkumu no saimnieka puses.
Kad saimnieki izrādīja pieķeršanos suņa rotaļlietai, 78% suņu viņiem pieskārās vai centās pagrūst. 42% izrīkojās līdzīgi ar spaini, bet 22% - ar grāmatu.
Gandrīz trešdaļa dzīvnieku centās iespraukties starp savu saimnieku un rotaļu suni. Katrs ceturtais mājdzīvnieks sadusmojās uz iedomāto sāncensi.
Suņi uzskatīja, ka rotaļu dzīvnieks ir īsts, jo 86% centās paostīt tam zem astes, kā tie mēdz darīt, sapazīstoties ar citu suni.
Eksperimenta rezultāti apstiprinājuši hipotēzi, ka greizsirdībai ir pirmatnēja forma, kas neprasa sarežģītu domāšanu, uzskata zinātnieces. Tā piemīt suņiem un maziem bērniem.
«Mūsu pētījums liecina, ka suņi ne tikai uzvedas greizsirdīgi, bet arī cenšas saraut saikni starp saimnieku un iedomāto sāncensi,» sacīja Herisa. «Protams, mēs nevaram runāt par suņu subjektīvo pieredzi. Taču šķiet, ka tie centās pasargāt svarīgas sociālās attiecības.»
