Radari pret spridzinātājiem — pašnāvniekiem.3

William Fox no Jūras kara flotes pēcdiploma skolas Monterejā, Kalifornijā un John Vesecky no Kalifornijas universitātes Santa Kruzā vēlējās noskaidrot, kā pašnāvnieku vestes ietekmē atstarošanu un vai izmaiņas ir pietiekamas, lai ar radaru varētu pūlī atklāt spridzinātāju. Viņi programmatiski imitēja radara signālus 1 GHz un 10 GHz diapazonos, kā tie atstarotos no spridzinātāju vestēm, kurās vadi būtu izvietoti tipiskā veidā. Viņi atklāja, ka labākais atstarotais signāls ir iegūstams 10 GHz diapazonā.

Kopā ar kolēģi Kenneth Laws viņi veica praktisku pārbaudi, apstarojot ar mazjaudīgiem 10 GHz impulsiem brīvprātīgo grupu, kurā daži bija ietērpti imitētās pašnāvnieku vestēs. 85% gadījumu pēc atstarotajiem signāliem viņiem izdevās identificēt “pašnāvnieku” līdz 10 metru attālumā.

Grupa cer, ka ASV armija iedos naudu sistēmas tālākai attīstībai, lai samazinātu viltus trauksmju daudzumu, kas šobrīd rodas no rotaslietām, krūšturu metāla daļām un austiņu vadiem. Izgudrotāji domā, ka galvenais šādu iekārtu lietotājs varētu būt militārie kontrolposteņi, bet kopā ar video kamerām tādas varētu uzstādīt iepirkšanās centros, lidostās, dzelzceļa stacijās un centrālajās ielās.

Viltus trauksmju novēršana ir grūtākais, saka radaru inženieris Sam Pumphrey no Apvienotajā Karalistē darbojošās firmas Cambridge Consultants, kura izstrādā radaru sistēmas, lai atklātu sprāgstvielas, kas varētu būt noslēptas ēku sienās to būvēšanas laikā. Viņš uzskata, ka spridzekļu atklāšanai paredzētas radaru sistēmas vienas pašas būtu tendētas uz viltus trauksmēm.

Šim viedoklim piekrīt Fox. Viņš saka, ka radars var tikt izmantots, kombinējot to ar citām tehnoloģijām, ieskaitot intelektuālās novērošanas kameras, kas spēj identificēt aizdomīgu uzvedību un infrasarkano staru novērošanas iekārtas, kas izmanto faktu, ka sprāgstvielām pildītas jostas bieži vien ir vēsākas par ķermeni. Šāda sistēma varētu palīdzēt drošības spēkiem pašnāvniekus pamanīt no tālienes un slepus sākt evakuāciju.