Vai spējat iedomāties Visumu kā hologrammu?
Open your mind!23
Mūsu sabiedrībai ir raksturīga tieksme visu sadalīt pa reizinātājiem, fragmantēt pasauli un ignorēt visu lietu dinamisko savstarpējo saistību. Mēs domājam, ka varam lietot Zemes resursus, neiespaidojot Zemes kopējo ekosistēmu. Mēs domājam, ka varam ārstēt atsevišķas ķermeņa daļas, nepievēršot uzmanību pārējam ķermenim. Mēs apkarojam noziedzību, nabadzību un atkarību no narkotikām, vienlaikus neievērojot sabiedrības kā vienota veseluma problēmas. Tomēr pašreizējā pasaules fragmentēšana nedarbojas, tā var pat novest pie iznīcības. Klasiskā zinātne aizrāvusies ar vielas sadalīšanu līdz pat kvantu līmenim, taču tieši kvantu atklāšana kalpo par iemeslu apšaubīt pastāvošo lietu kārtību.
Lieta tāda; jo vairāk zinātnieki fragmentēja vielu, jo vairāk pārliecinājās par to, ka pašas mazākās vielas daļiņas nemaz neuzvedas tik haotiski un neorganizēti, kā zinātnieki to bija gaidījuši. Kvanti izrādīja apbrīnojamu sinhronitāti, organizētību un pat neizskaidrojamu saprātīgumu!
Ja jau pat vielas pašas sīkākās daļiņas izrāda organizētību, tad jāpieņem, ka arī uz komplicētākiem veidojumiem attiecas tie paši likumi. Lietas, kuras redzam kā atsevišķu daļu haosu, varbūt īstenībā tādas nemaz nav. Mēs zinām sakārtotības un simetrijas piemērus: sniegpārsliņas, kristālus, tehniskas iekārtas un dzīvas būtnes. Gruži uz grīdas, eksplozija, loterija – tie visi ir nesakārtoto sistēmu piemēri. Tomēr sakārtotībā pastāv dažādi līmeņi. Dažas lietas ir vairāk sakārtotas, citas mazāk. Iespējams, ka lietas, kur mēs redzam jucekli, patiesībā ir sakārtotas bezgalīgi augstā pakāpē. Kalnu kristāls ir molekulu sakārtotības kalngals, tur viela ir pedantiski sakārtota perfektā režģī. Tomēr arī rozes zieds ir perfekti sakārtots, kaut gan no režģa tur nav ne smakas. Matemātiķi nevar pierādīt nejaušību, lai kā arī censtos.
Ir jauns veids, kā aplūkot realitāti, un tas ir radikāls. Iespējams, ka visa mūsu taustāmā realitāte ir ilūzija, kas līdzinās hologrāfiskam attēlam. Zem tās pastāv kāds dziļāks esamības līmenis.
Hologramma rodas, ja lāzera gaismu sadala divos atsevišķos staru kūļos. Pirmais kūlis atstarojas pret objektu, kuru fotografē. Otrajam staru kūlim ļauj mijiedarboties ar pirmā staru kūļa atstaroto gaismu. Kad tas notiek, tie veido interferences rakstu, kas pēc tam tiek pierakstīts uz filmas. Uz filmas tas nemaz neizskatās pēc fotografētā objekta. Tas drīzāk atgādina dīķa virsmu, kur samesti akmentiņi veido daudzus koncentriskus apļus, kas mijiedarbojas savā starpā. Taču tiklīdz kāds spēcīgs gaismas avots izgaismo šo filmu, parādās priekšmeta pārliecinošs trīsdimensiju attēls. Tam var apiet apkārt un aplūkot no visiem leņķiem. Taču – nemēģiniet tam pieskarties, jo tur nekā nav.
Bez tam katrs filmas gabaliņš satur visu informāciju. Ja filmu sadalīsiet, katrā gabaliņā atradīsiet pilvērtīgu fotografētā priekšmeta attēu.
Tātad mūsu fiziskās pasaules objekti un parādības atrodas daudz plašākā un pirmatnējākā realitātes līmenī tāpat, kā no gabaliņa hologrāfiskās filmas veidojas hologramma. Objektīvās pasaules nemaz nav, vismaz ne tādā veidā, kādā mēs esam pieraduši to uztvert. Tas nenozīmē, ka nepastāvētu krūzītes un kucēni. Tas nozīmē, ka krūzīte un kucēns pastāv gan kā „hologrāfisks attēls”, kādu mēs to uztveram, gan kā interferences raksts, kur redzami tikai koncentriskie viļņi. Mūsu smadzenes darbojas kā stars, kas izgaismo šo fotofilmiņu. Šie abi stāvokļi ir reāli un tai pat laikā nereāli, jo visu grūtāku padara fakts, ka mēs paši esam daļa no šīs hologrammas. Novērotājs ir arī novērojamais. Apziņa ir kaut kāda smalkāka matērijas forma un šī „savstarpējā novērošana” neatrodas mūsu realitātes līmenī, bet gan dziļi aiz tā.
Viss ir vienots, visa pasaule ir viens un tas pats, tu un tavs suns ne tika sastāvat no vienām un tām pašām vielām, jūs esat viena un tā pati viela. Viena milzīga, viena grandioza viela, viena hologrāfija. Virpuļi, kas veidojas upē, var tikt uzskatīti par patstāvīgiem lielumiem, tiem piemīt daudzi individuāli raksturojumi kā lielums, ātrums, virziens utt. Tomēr neiespējami ir pateikt, kur beidzas un kur sākas katrs atsevišķs upes virpulis, pie tam tie vēl joprojām ir raksturojami kā pati upe. Visumā viss ir kādas nepārtrauktības daļa. Katra lieta it kā pastāv pati par sevi, tomēr viss ir nepārtraukts atvasinājums no it visa un galu galā viss sajaucas. Tas attiecas arī uz apziņu. Apziņa piedalās visā matērijā, dzīvība un inteliģence piemīt ne tikai matērijai, tā atrodas arī enerģijā, telpā, laikā, tāpēc nav jēgas Visuma iedalīšanai dzīvās un nedzīvās būtnēs. Pat kvants uzvedas saprātīgi. Kā jebkura hologrāfijas daļa satur sevī visa veseluma attēlu, tā arī katra Visuma porcija ietver sevī visu veselo.
Tas būtībā nozīmē: ja mēs zinātu, kā tam piekļūt, mēs spētu atrast Andromedas galaktiku uz savas kreisās rokas īkšķa. Katrā mūsu ķermeņa šūnā ir ielocīts viss Visums. Tāpat tur ir arī katra lapa, katra lietus lāse un katra putekļu ērcīte, kas Viljama Bleika slavenajai poēmai piešķir jaunu nozīmi:
To see a World in a Grain of Sand
And a Heaven in a Wild Flower,
Hold Infinity in the palm of your hand
And Eternity in an hour.