Nepatīk fizika?20

Kvantu mehānika. Vēl viena ļoti spēcīga fizikas teorija ar saistību arī citās teorijās, drīzāk pat viena no pamatteorijām, kuras ietvaros izstrādā citas (Standartmodelis ir izstrādāts kvantu lauku teorijas ietvarā). Sauc arī par kvantu fiziku vai kvantu teoriju. Pamatlicējs vācietis Makss Planks. Teorija ļoti interesanta no tā viedokļa, ka šeit iespējamas tādas parādības, ko klasiskā mehānika uzskata par neiespējamu. Mistiķiem šī būs īsta paradīze. Kvantu mehānikas būtība ir elementārdaļiņu īpašības, kas ir reizē gan daļiņas, gan viļņa īpašības, t.i., elementārdaļiņas uzvedās gan kā "punkti", gan kā viļņi. Iedomājieties akmeni, kas uzvedas kā jūras vilnis. Neizdodas! Eksperimentāli to konstatē tā, ka daļiņas šauj pret sienu, kurā ir 2 caurumi. Klasiski daļiņai vajadzētu vai nu atsisties pret sienu, vai iziet cauri pa vienu no caurumiem, bet izrādas, ka viena daļiņa iziet cauri abiem caurumiem - kā ūdens vilnis. Vēl vairāk, elementārdaļiņas var atrasties jebkurā stāvoklī (daļiņu spins!) jebkurā pozīcijā jebkurā momentā - t.i. daļēji atrodas visur noteiktā apgabalā. To sauc par kvantu superpozīciju.  Ir tikai varbūtības - daļiņa noteiktā stāvoklī un pozīcijā atrodas ar noteiktu varbūtību. To sauc par kvantu nenoteiktības principu. Novērtot tiešā veidā to neizdodas, pats novērojums ietekmē daļiņu un noliek to konkrētā pozīcijā, kas liek mums domāt, ka daļiņa ir tur vai nav tur. Kā tad mēs varam tiešām zināt, ka tas viss tā ir? Neskaitāmie praktiskie eksperimenti liek domāt, ka kvantu principi ir pareizi, t.i., nav atrastas nekādas pretrunas. Tāpat vairums mūsdienu moderno tehnoloģiju izmanto kvantu principus, kaut arī tie vēl līdz galam nav apzināti un izprasti. Šeit teorija seko praksei, nevis otrādi.
Kvantu mehānika paredz daļiņu pārus vai grupas, kuru superpozīcijas ir saistītas (kvantu sapinums). Ja mēs novērojam daļiņu vienā stāvoklī, tad saitītā daļiņa pilnīgi noteikti būs citā zināmā stāvoklī un ir pilnīgi vienalga, kur atrodas otra saistītā daļiņa. Tas ir tākā ar apaviem - ja atrodam labās kājas kurpi, tad zinām, ka kaut kur eksistē arī kreisās kājas kurpe, vienalga kur, bet kaut kur. Einšteins uzskatīja, ka daļiņu stāvokļi ir iepriekš noteikti un nekādas nenoteiktības (varbūtības) nav, t.i., ka Dievs nemet kauliņus. Tomēr eksperimenti daļiņu ģeneratoros pierādīja, ka kvantu nenoteiktība tomēr pastāv un ka Dievs kauliņus tomēr met. Lai nu kā būtu, iespējams, pamanījāt šīs parādības fundamentu. Divas vai vairāk daļiņas, kas atrodas prom cita no citas vienalga kādos attālumos, ir saistītas savā starpā un, ietekmējot vienu, mēs pilnīgi droši ietekmējam arī otru. Starp šīm daļiņām nav nekādu novērojamu saišu, tas ir patreiz neizskaidrots kvantu fenomens, bet tas patiešām ir eksperimentos apstiprināts. Kā jau nojaušat, tas paver milzīgas tehnoloģiskas iespējas un daļu misticisma pārvērš īstā fizikā. Teleportācija kļūst teorētiski iespējama. Patreiz zinātniekiem izdodas teleportēt fotonu. Pašu daļiņu gan neviens neteleportē, bet izmanto kvantu saistītās daļiņas, kas atrodas prom viena no otras. Ietekmējot vienu, izmainās otra un otrā galā dabū precīzu vajadzīgās daļiņas kopiju nepieciešamajā stāvoklī. Teorētiski šādā veidā var teleportēt jebko - nolasot pilnu kvantu informāciju no teleportējamā objekta un otrā pusē uzbūvējot precīzu kopiju. Jautājums, vai tas būtu tas pats, kas oriģināls, speciālisti apgalvo, ka jā, jo katra daļiņa tiek uzlikta precīzā stāvoklī kā oriģinālam, kas kopiju arī padara par oriģinālu. Labi, kaut ko reālāku - kvantu datori. Patreizējie datori "apčubina" nullīšu un vieninieku virknes un dara to pa vienam bitam tikai lielos ātrumos. Apjomīgu datu gadījumā apstrādē ir ilga pat superdatoriem. Bet kādas paveras iespējas, ja pieņemam, ka izmainot vienu bitu, izmainīsies vesala virkne bitu, kuri nebūs jāapstrādā? Tas ir eksponenicāls skaitļošanas jaudas pieaugums. Tas, ko šobrīd nevar izskaitļot mūžā, kļūtu iespējams izskaitļot momentā. Arī šajā virzienā ir jau praktiskas iestrādes.
Kvantu mehānika nav pilnīga un pabeigta. Pat zinātniekiem daudzus fenomenus nav viegli vizualizēties. Bet praktiskā līmenī teorija strādā ļoti labi, pat varbūt labāk kā teorētiskajā.
Ja Einšteins pamatā darbojas makropasaules līmenī - skaidroja Visuma procesus, tad Plankss un Bors, gluži pretēji, mikropasaules līmēni. Un kā parasti - problēmas ar teoriju savietojamību. Kam tad ticēt vairāk? Tas arī ir tas, ar ko nodarbojas mūsdienu teorētiskie fiziķi - kā izslēgt pretrunas un visu apvienot vienā nepretrunīgā teorijā. Pār to arī nākamais stāsts.

Stīgu teorija[s]. Šis lauciņš jau saucās "ārpus Standartmodeļa". Mums tik ļoti pazīstamais gravitācijas spēks tomēr kaut kā jāspēj iesaistīt kopskatā, kuru veiksmīgais Standartmodelis pagaidām nesniedz. Daļiņu fizikā daļiņu mijiedarbība iespējama ļoti niecīgos attālumos, pat 0 attālumā. Taču Einšteina teorijās tādā attālumā nekam nav jēgas. Einšteina teorijās kvantu efektiem nav nekādas nozīmes. Tāpat kā kvantu līmenī gravitācijai nav nekādas nozīmes. Bet gravitācija, tāpat kā kvantu procesi notiek visur, bet visur nozīmē gan mikropasaulē, gan makropasaulē. Tā ir viena vieta, nevis divas dažādas. Lai risinātu šo jautājumu jeb, rupji sakot, savestu kopā mikro ar makro, teorētiķi predzēja jaunu spēka nesējdaļiņu - gravitonu, kuram nav masas, bet ir divi dažādi spina atribūti. Tas bija mēģinājums ieviest gravitāciju kvantu līmenī. Stīgu teorijas būtība ir, ka daļiņas ir nevis punkti, bet stīgas un konkrētas stīgu vibrācijas nosaka to, vai tā ir viena vai cita daļiņa. Stīgas var būt ar atvērtiem galiem (kā mats) vai ar noslēgtiem galiem (kā cilpa). To var iztēloties tā, ka, ja mēs skatamies "no attāluma", tad redzam elementārdaļiņu elektronu, bet pietuvojoties daudz tuvāk, mēs redzam smalku stīgu, kas "vibrē" noteiktā veidā. Tātad visas elementārdaļiņas ir veidotas no viena veida objektiem, kuriem ir dažādas vibrācijas vai, kā gudrāk saka, osciālcijas. Daļiņu fizikā matemātiskie vienādojumi par gravitonu nonāk strupceļā, bet stīgu teorijā[s] vienādojumiem par gravitoniem (stīgām ar virbrācijām, kas raksturo gravitonu) ir rezultāti. Tas arī ir stīgu teorijas[-u] pirmais lielais sasniegums. Tā visa ir vairāk matemātika nekā fizika un vienādojumi vairs nebija iespējami bez papildus dimensijām. Tāpēc stīgu teorijās ievieš papildus dimensijas, kuras, uzskata, ka ir tik mazas, ka mēs tās neredzam, bet tās ir visur.  Tāpat kā plānas stieples gabaliņš mums redzams tikai kā līnija, bet mikroskopiskiem dzīvniekiem tā var būt plaša pasaule. Dažādi teorētiķi iztrādāja vairākas atšķirīgas stīgu teorijas, bet izrādījās, ka viņi visi skatās uz vienu un to pašu. Tālāk uzpeldēja arī Superstīgu teorija[s], kas bija sakarā ar Supersimetriju, bet mums vairāk interesē šo teoriju apvienojums, tā teikt, Teorija par visu.

M teorija. Ir aptuveni 20 (26) būtiskas konstantas vērtības, kuras, ja būtu kaut niecīgi citādākas, nekas no zināmā nebūtu iespējams. Tās pamatā ir elementārdaļiņu masas un dažas citas vērtības. Ja kādu no tām kaut par kripatiņu izmainītu, tad Visums kļūtu bezjēdzīgs. Tāpat kā matemātiskie vienādojumi kļūst bezjēdzīgi Visuma pirmsākumā Lielā sprādziena teorijā vai pat pirms tā. Jautājums rodas no filozofiskā viedokļa vairāk, kāpēc tieši šādi un kas būtu, ja būtu citādāk un kāpēc nav citādāk. Atbilde savukārt ir diezgan fizikāla un uz to atbild stīgu teorijas vai to visu vienojošā M-teorija. Jautājums par fizikālajām konstantēm noved pie jautājuma par multiversu (paralēlajiem visumiem), bet to savukārt veiksmīgi skaidro stīgu teoriju objekti - brānas. Brānas vai membrānas ir daudzdimensionāli objekti, piemēram, punkts ir 0 dimensināa brāna, stīga ir 1 dimensionāla brāna, mūsu telpa ir 3 dimensionāla brāna. Viss mūsu Visums ir iešūts 3 dimenionālā brānā, kas atrodas daudzminsionālā telpā. Brānas "peld" daudzdimensionālā (10,11) telpā, un kad tās saskarās, skāriena enerģija rada "lielo sprādzienu" tajā brānā - rada jaunu visumu. Un tas nav nekas unikāls, tādas sadursmes notiek periodiski, kas nozīmē daudz paralēlu visumu jeb multiversu, kur katram ir sava "daba" - savas fizikālās konstantes. Visa matērija ir piesieta pie konkrētas brānas. Stīgas ar atvērtiem galiem ir piešūtas pie konkrētas brānas, bet cilpveida stīgas var pārvietoties ārpus brānām. Gravitoni ir cilpveida stīgas, kas nozīmē, ka teorētiski var veidot komunikāciju starp paralēliem visumiem. Izklausās visai fantastiski, bet stīgu/brānu teorijas ir matemātiski visai nopietnas, lai būtu tikai muļķības. Pagaidām gan tikai matemātiski. Eksperimentāli gan stīgas konstēt patreiz nav iespējams to niecīgo izmēru dēļ. Toties norit darbs pie eksperimentu gatavošanas papildus dimensiju noteikšanai. Ja izdosies atklāt papildus dimensijas, tas būs liels eksperimentāls sasniegums stīgu teoriju praktiskā pierādīšanā. Iespējamība, ka stīgu jautājumi izrādīsies pilnīgi nepareizi, bet vai nu daudzi simti planētas spēcīgāko zinātnieku vairāku desmitu gadu garumā būs izniekojuši laiku?

Daži eksotiski jautājumi papildus. Nedaudz atgriezīsimies pie Standartmodeļa. Un arī būtu laiks kaut ko pateikt sīkāk par daļiņu paātrinātājiem. Populārākās daļiņu pētniecības iestādes patreiz ir CERN Šveicē un Fermilab Amerikā. Šo iestāžu komptencē atrodas daļiņu paātrinātāji, kas ir gari aplī savienoti tuneļi, pa kuriem tuvu gaismas ātrumam vienu otram pretim izšauj daļiņas, piemēram, protonus. Kad tie satriecas un tas notiek ne vienmēr, tad smalki daļiņu detektori sekundes miljarddaļās un vēl sīkākās spēj uztvert izmaiņas. Protoni ir saliktas daļiņas, kā jau iepriekš runāts. Kad tie satriecas, tie sašķīst, bet par cik kvarki nepastāv vieni paši un tie vienmēr kombinējas ar citiem kvarkiem, veidojas virkne citu daļiņu no dažādām kvarku kombinācijām. Standartmodelis paredz daļiņas no 3 kvarku vai 2 kvarku kombinācijām, kas jau tā ir pietiekami eksotiskas, jo, mūsuprāt, saliktas daļiņas, kas nav ne protoni, ne neitroni, jau tā ir eksotika. Gan Šveicē, gan Amerikā konstatētas neparastas daļiņas, kas sastāv no 4 kvarkiem un to teorija neparedz. Tāpat no šī skatpunkta nav skaidrs, kas sastāda to lielo masas apjomu, ko astrofiziķi sauc par tumšo matēriju - masu, kas parādās ļoti daudzos kosmiskajos novērojumus un aprēķinos, bet, kas citādi nav konstatējama. Uzskata, ka šī lielā masa un visdrīzāk to veidojošās daļiņas mijiedarbojas tikai caur gravitācijas spēku, tāpēc mēs to nekādi laboratorijās konstatēt nevaram. Jebkādi detektori vai vispār visa vieliskā pasaule (mēs tajā skaitā)  uztveram tikai to, kas mijiedarbojas caur elektromagnētisko spēku. Uz šiem jautājumiem var rast atbildi izmantojot Supersimetrijas principu. Tā nav teorija, bet princips, kas paredz, ka katrai daļiņai ir simetriskā daļiņa, kas ir tāda pati, bet ar atšķirīgu spina atribūtu. Supersimetrija paredz, ka spēka daļiņām ir atbilstošas masas daļiņas un otrādi. No kā izriet, ka šīs simetriskās daļiņas var būt ļoti masīvas salīdzinājumā ar zināmajām. Attiecīgi tas var izskaidrot tumšās matērijas jautājumu. Un ne tikai. Pastāv noteikti apstākļi, kad elektromagnētiskais spēks un vājais spēks kļūst par vienu spēku - elektrovājo spēku. Piemēram, ļoti augstā temperatūrā visuma rašanās sākumos tas bijis viens spēks. Ir izdevies radīt matemātikos vienādojumos šo abu spēku apvienošanai vienā, bet ar atšķirīgām izpausmēm. Teorētiķi iet tālāk un mēģina apvienot stipro spēku ar elektrovājo spēku tā radot vienotu spēku ar atšķirīgām izpausmēm. Tas iespējami notiek pavisam ekstremāli augstās temperatūrās vai blīvumā. Un te talkā nāk supersimetrijas princips. Ja vēl izdotos šajā visā dabūt klāt gravitāciju, tad tā būtu Teorija par visu.

Protonu sabrukšana. Visai eksotisks jautājums ir par protonu sabrukšanu un tas ir ciešā sakarā ar supersimetriju un spēku apvienošanu. Neitrons brīvā veidā ir nestabils un sabrūk par protunu aptuveni 10-15 minūšu laikā. Daļiņai tā ir gandrīz mūžība, tāpēc to laikam pat nevar saukt par nestabilu. Jaunāki modeļi spēku apvienošanā rāda, ka teorētiski protons arī var sabrukt. Protona pussabrukšanas periods varētu būt aptuveni 10^32 (1 ar 32 nullēm) gadi vai arī, ja paņem 10^32 protonus, tad gada laikā kādi sabruks. Konkrēti fiziski eksperimenti gan vēl nav tikuši veikti, bet tiek pie tā strādāts. Teorētiski protons sabrūk par pionu un pozitronu, pions tālāk par mionu, kas ir stipri līdzīgs elektronam. Bet elektrons ir leptons, kam ar kvarkiem nav sakara, bet protons ir hadrons, kas sastāv no kvarkiem. Tātad kvarku veidojumi var pārtapt par leptoniem? Standartmodelis kvarkus un leptonus stingri nošķir kā atsevišķas elementārdaļiņu grupas.

Tumšā enerģija no daļiņu fizikas viedokļa. Tikai 90to sākumā konstatēja, ka Visuma izplešanās ātrums tikai pieaug, nevis kā uzskatīja pirms tam, ka tas samazinās. Pēc loģikas Visumam izplešanās ātrumam vajadzētu samazināties, jo tajā esošā masa gravitācijas ietekmē sāks vilkt viena otru klāt. Bet kas ir tas spēks, kas liek Visumam paātrināt izpelšanos? Daļiņu fiziķi paredz, ka eksistē t.s. [fizikālā]vakuuma enerģija. Bet šī enerģija ir tik liela, ka sarautu Visumu gabalos vēl pirms izveidotos kādas galaktikas. Taču atbilde varētu būt hipotētiskā daļiņa gravitons, kas ir "apēdusi" lielāko daļu vakuuma enerģijas. Tas gan nozīmē, ka gravitonam būtu masa, kas savukārt nozīmē, ka gravitācijas spēks nedarbotos bezgalīgos attālumos. Piemēram, fotonam nav masas, tāpēc elektromagnētiskais spēks darbojas bezgalīgos attālumos. Taču aprēķini rāda, ka gravitons varētu būt "viegli" masīvs, kas būtu pietiekami, lai tas būtu aprijis gandrīz visu vakuuma enerģiju, bet nekļuvis pārāk smags, lai nespētu darboties lielos attālumos. Aprēķināts, ka tāda gravitona masa būtu 10^-33 (1 dalīts ar 1 ar 33 nullēm) elektronvolti. Salīdzinājumam vieglais neitrino ar 1 elektronvoltu, elektrons ar 500 000 elektronvoltiem, W- bozons ar 80 000 000 000 elektronvoltiem. Nedaudz pāri palikusī neaprītā vakuuma enerģija ir tā, kas liek Visumam izplesties paātrināti, bet nesaraujot to gabalos.

Masa IR enerģija. Nedaudz pajauksim galvu un atgriezīsimies pie Einšteina. Visi zina klasisko Einšteina vienādojumu E=mc2. Vieni domā, ka tā ir formula, kas ir kodolenerģijas pamatā. Nu īsti precīzi tas nav. Šis triviālais vienādojums saka, ka masa = enerģija. E - tā fizikā apzīmē enerģiju un klasiski mēra džoulos nevis kalorijās, m - tā fizikā apzīmē masu un mēra kilogramos,  c - gaismas ātruma konstante. Tatād enerģija ir masa reiz gaismas ātrums kvadrātā. Cik tad lielu enerģiju var dabūt ārā no viena grama masas? Neesmu sarežģītu aprēķinu piekritējs, bet šī tiešām ir mazā matemātika. E = 0.001 kg * 300 000 000 m/s * 300 000 000 m/s. Tas ir 90 000 000 000 000 džouli jeb 90 teradžouli jeb aptuveni 20 kilotonnas trotila. Hirosimas bumba bija ekvivalenta aptuveni 15 kilotonnām trotila, bet tā bija daudz daudz smagāka nekā viens grams. 1 grams jebkādas masas pārvērsts tīrā enerģijā dod vairāk nekā Hirosimas atombumba. Atbilde ļoti vienkārša - atombumba pārvērš enerģijā ļoti nelielu daļu no savas masas, pat varētu teikt - niecīgu daļu. Atcerēsimies stipro spēku, kas tura kopā atoma kodolu un to veidojošos protonus un neitronus. 1 gramā masas ir ļoti daudz šādu atomu, triljonos, pat vairāk. Atbrīvojot visu šo enerģiju līdz kvarku līmenim dabū to milzīgo ciparu. Tomēr, par laimi, masa mums apkārt ir pietiekami stabila vērtība, lai tik vienkārši to enerģijā pārvērst nevarētu. Atomieročos, piemēram, urāna bumbās smagais urāna atoma kodols sadalās vieglākos elementos, bet ne pavisam. Taisni jāsaka, ka tas sašķeļās divās daļās gandrīz uz pusēm vidēji smagos elementos - bārijā un kriptonā (varbūt arī citi līdzīgi smagi elementi), pa baru vēl kādi elementi un alfa daļiņas (hēlija atoma kodols) var rasties.  Šādā kodolreakcijā izdalās tikai tā daļa stiprā spēka, kas vajadzīgs, lai salīmētu kopā bāriju un kriptonu un vēl pāris neitronus. Tā ir ļoti neliela daļa no visa tā stiprā spēka, kas salīmē kopā visus protonus un neitronus kodolā. Un šeit mēs nemaz nerunājam par spēku, kas līmē kopā kvarkus pašos protonos un neitronos, jo neviens protons un neitrons bojā neiet, bet taisni tajos ir vislielākā stiprā spēka koncentrācija. Kādi atsevišķi neitroni sabrūk pa protoniem, bet tas neatbrīvo stipro spēku tajos, bet tikai elektromagnētisko spēku beta starojuma veidā. Lielos atoma kodolos neitronu skaits vajadzīgs aptuveni divas reizes lielāks, lai kodols vispār turētos kopā. Atcerieties sarunu par neitronu nozīmi kodolā: protoni savā starpā nelīmējas kopā elektromagnētiskā spēka atgrūšanās dēļ. Lielos atoma kodolos protonu skaits ir liels, tāpēc vajag vairāk neitronu nekā māzākos kodolos. Ja neitronu skaits ir parāk mazs, protonu atgrūšanās spēks pārplēš atoma kodolu. Tā nav sabrukšana vājā spēka ietekmē, bet kodola pārplēšana elektromagnētiskā spēka agrūšanās ietekmē.
Atomstacijās tā nenotiek, tur notiek kodolmateriālu sabrukšana un tā notiek lēnu, izdalās milzu karstums, bet nerodas sprādziens. Ja lielo karstumu neaizvada prom, reaktors sāk kust, dabā var nonākt kodolmateriāli, spiediena rezultātā var uzsprāgt reaktorā esošais ūdens, kas sakarsēts līdz daudziem simtiem grādu. Atomelektrostacija ir stipri līdzīga termoelektrostacijai, tikai kurināmā vietā izmanto lielo karstumu, ko dod kodolmateriālu sabrukšana un kas ir daudzkārt lielāks. 1kg urāna var aizstāt vairākus vilciena sastāvus ar oglēm.
Te arī atbilde, kāpēc elementārdaļiņu masu mēra elektronvoltos. Elementārdaļiņu masu iztiekt gramos būtu ļoti nēērti, tāpēc to masu izsaka enerģijā, kas izriet no Einšteina formulas. 1 elektronvolts ir aptuveni 1.783 * 10^−36 kg

Preoni. Un tagad atkal pie daļiņu fizikas. Var rasties loģisks jautājums, vai kvarki tiešām ir fundamentālas / nedalāmas daļiņas vai tie tomēr no kaut kā sastāv. Pasen tika izvirzīta ideja par vēl sīkākām daļiņām - preoniem, no kuriem satāv gan kvarki, gan leptoni. Taustāmus apstiprinājumus gan šī ideja nav guvusi, bet ir virkne jautājumu, kāpēc šāda ideja radās. Pirmkārt jau tas, ka Standartmodelī ir vesels daļiņu zoodārzs (48 gab.), kur dažas cita no citas tikpat kā neatšķiras, cik vienīgi ar lādiņu utml. Piemēram, elektrons un pozitrons ir viens un tas pats, tikai ar pretējiem lādiņiem. Preonu ideja ir samazināt lielo skaitu "dažādo" daļiņu līdz dažu / divu veidu daļiņām, no kurām veidojas visas pārējās daļiņas. Tāpat ir vēlme izskaidrot milzīgās masu starpības elementārdaļiņās. Piemēram, viena paša Top kvarka masa ir tik cik visa volframa atoma kodola masa - apmēram 173 gigaelektronvolti. Bet elektronu neitrino masa ir mazāka par 1 elektronvoltu. Arī kvarku sabrukšana no smagākā uz vieglāko ir jautājums. Ir vēl virkne neatbildētu jautājumu Standartmodelī, tāpēc arī rodas idejas par vēl smalkākām daļiņām, un tādas ir vairākas un saucas dažādi. Preoni ir tikai viena no tām, bet ideja pārējām ir aptuveni tāda pati. Šis punkts vairāk tākā ieskatam, ka ar kvarkiem vēl viss nebeidzas...

Mistiķiem par prieku. Ir dažādi žurnāli un grāmatas, kuros bieži minēti iepriekš pieminētie fizikālie termini. Bet šīs publikācijas pat nav nosaucamas par pseidozinātniskām. Autoriem nav pat niecīgu fizikas zināšanu, bet tie jau grib skaidrot Visuma uzbūves principus, bieži minot gudrus vārdus, bet nesprotot to nozīmi ne par gramu. Šādu literatūru ir jānoliek visdziļakjā kaktā vai ar to jāiekurina krāsns. Bet ir būtiska starpība starp šādām publikācijām un pseidozinātniskām teorijām, kuru autori ir fiziķi ar lielu pieredzi un kurām ir vismaz kaut kāds zinātnisks pamatojums. Viena no tādām spekulatīvām teorijām, kas ļoti saista mistiķus, ir torsionu [lauka] teorija. Teorijas ideja ir, ka visam pamatā ir informācijas (torsionu) lauks, kas veido fizikālo vakuumu - matērijas un enerģijas izejvielu. Torsionu laukā informācija tiek pārraidīta faktiski momentāli - katra lauka "daļiņa" zina par citām visu un vislaik. Piekļūstot un modificējot informāciju, var panākt jebkādu efektu. Teorijas pamatā tomēr ir kaut kādi matemātiski netriviāli vienādojumi un atsauces uz citām zinātniskām teorijām. Teorija viegli izskaidro jebkādus parapsiholoģiskus fenomenus un citus mistiskus jautājumus. Esot uzbūvēti pat torsionu ģeneratori, kas liek metālam rūpnieciskajos procesos izveidoties ar noteiktām īpašībām aizstājot lielus enerģijas patēriņus. Tas viss tomēr oficiālu atzinību nav ieguvus un paliek pseidozinātnes līmenī.

Ja neko nesaprati, spied šeit!