Lodveida zibens
 – joprojām mīklaina parādība6

Mobilās lodes cilvēka ceļā


Krievu avoti uzskaita vēl virkni mīklainu tikšanos ar lodveida zibeņiem. Piemēram, gadījums ar mākslinieku Vladimiru Lomakinu, kurš 1967. gada 6. jūlijā plkst. 13.30, strādājot savā darbnīcā, ieraudzījis, kā tieši no pretējās sienas ar čaukstoņu, kas līdzīga grāmatas lapu šķirstīšanai, ļoti lēnām izlien būtne ar tumši brūnām acīm un viscaur klāta ar spalvu. Tās ķermeņa garums bijis aptuveni 20 centimetru, bet gar sāniem bijis kaut kas attāli līdzīgs spārniem. Nolidojusi no sienas mazliet vairāk par vienu metru, būtne atsitās pret lineālu, ko mākslinieks izmantoja savā darbā, un acumirklī izzuda. Bet tad Lomakins sev priekšā uz grīdas ieraudzījis lodīti, kas līdzīga diegu kamoliņam. Viņš pārsteigumā pieliecies, lai to paceltu un izmestu laukā, taču tajā vietā ieraudzījis tikai pelēkas krāsas mākonīti, kas jau pēc dažām sekundēm iztvaikojis.

1977. gada 20. novembrī ap plkst. 19.30 pa šoseju netālu no Palangas savā volgā kopā ar pasažieriem braucis inženieris A. Bašķis. Un viņi visi ieraudzījuši nepareizas formas lodi aptuveni 20 centimetru diametrā, kas lēni šķērsojusi – “pārpeldējusi” – šoseju. Augšpusē lode bijusi melna, bet malās sarkanbrūna. Mašīna pārbrauca tai pāri, un “būtne” pagriezās pretējā virzienā, turpinot savu nesteidzīgo gaitu.

Pasaules informācijas avotos minētas krietni vien senākas liecības par šo mīklaino parādību. Negaisa laikā 1718. gada 15. aprīlī Francijas pilsētā Kueņjonā manīti vienlaikus trīs lodveida zibeņi aptuveni viena metra diametrā. 1720. gadā, arī negaisa laikā, mīklaina lode nokritusi kādā citā nelielā Francijas pilsētiņā. Tā atsitusies pret akmens torni, pilnībā to sagraujot. Bet 1845. gadā Parīzē Senžaka ielā lodveida zibens caur kamīnu iekļuvis kāda strādnieka istabā. Pelēkas krāsas kamols haotiski pārvietojies telpā, tad pacēlies gaisā, ieskrējis atpakaļ dūmvadā un tur ar troksni uzsprādzis.

Angļu laikraksts “Daily Mail” 1936. gada 5. novembrī publicējis ziņu par lodveida zobeni. Tajā citēts kāda aculiecinieka stāstījums: viņš redzējis nokaitētu lodi, kas lēnā gaitā nolaidusies no debesīm. Tad tā atsitusies pret māju, sabojājot telefona vadus un aizdedzinot logu koka rāmjus. Lode pazudusi ūdens baļļā, kurā ūdens uz neilgu brīdi uzvārījies.

Dažus nepatīkamus mirkļus 1960. gadā piedzīvojusi ASV GKS kravas lidmašīnas KC–97 apkalpe. Lidojot aptuveni sešu kilometru augstumā, lidmašīnā pēkšņi uzradies kāds nelūgts viesis. Tā bija ugunīga lode aptuveni metru diametrā, kas “ieradās” tieši pilotu kabīnē. Dažādos virzienos brīdi palidoja starp lidmašīnas vadītājiem un tad tikpat acumirklīgi izzuda.

Traģiskie gadījumi

Tomēr ne gluži vienmēr satikšanās ar lodveida zibeni beidzas bez sekām. Cieš arī cilvēki. Piemēram, ievērojamā krievu zinātnieka Mihaila Lomonosova palīgs G. Rihmans 1752. gadā šādā situācijā gāja bojā. Lodveida zibens trāpīja viņam tieši galvā.

Traģisks atgadījums bijis arī ASV Ņūmeksikas štatā 1953. gadā. Lodveida zibens ielidojis lielā ūdens rezervuārā un tur uzsprādzis. Sagruva vairākas mājas, bet bojā gāja četri cilvēki. 1977. gada 7. jūlijā divas ugunīgas bumbas nokrita brīvdabas kinoteātrī Ķīnas provincē Fudzjaņā un tur uzsprāga. Bojā gāja divi pusaudži, bet panikā nopietnus miesas bojājumus guva vēl apmēram 200 cilvēku.

Malaizijā, Kualalumpurā 1980. gadā parādījies lodveida zibens izraisīja nopietnu traģēdiju. Nodega vairākas dzīvojamās mājas, turklāt ugunīgā lode burtiski vajājusi cilvēkus, nosvilinot apģērbu ar visām no tā izrietošajām traumatiskajām sekām.

Jaudīgais tūkstošveidis

Kas tad īsti ir šī parādība – lodveida zibens? Zinātnieki aprēķinājuši, ka katru dienu uz mūsu planētas plosās vismaz 44 000 vētru, bet ik sekundi zemē ietriecas vismaz 100 zibeņu! Taču tie visi lielākoties ir tā dēvētie parastie jeb lineārie zibeņi, kuru mehānisms speciālistiem sen zināms un ir pietiekami labi izpētīts. Parastie zibeņi ir viena no daudzveidīgajām elektriskā lādiņa formām. Ļoti ātra jonizētās gāzes uzkaršana izraisa tās izplešanos un tas jau ir skaņas vilnis jeb tas, ko pazīstam kā pērkonu.

Tomēr joprojām pētniekiem nav izdevies pieņemami izskaidrot to, kas ir lodveida zibens. Tam nepieciešama dažādu zinātnes jomu speciālistu kopdarbība – sākot ar kvantu fiziku un beidzot ar neorganisko ķīmiju. Tomēr ir vairākas precīzas pazīmes, pēc kurām lodveida zibeni var atšķirt no citām dabas parādībām.

1. Kāpēc šos zibeņus vispār dēvē par “lodveida”? Vairākums aculiecinieku uzsver, ka redzējuši tieši bumbu. Tiesa, nereti novērotas arī citas formas – sēne, bumbieris, lāse vai bezveidīgi miglai līdzīgi sabiezinājumi.

2. Krāsu gamma ir daudzveidīga – lodveida zibens var būt dzeltens, oranžs, sarkans, balts, zilgans, zaļš, no gaiši pelēkā līdz absolūti melnam. Ir daudz dokumentālo apliecinājumu tam, ka lodveida zibens bieži mēdz būt neviendabīgā krāsojumā vai arī tā krāsas acu priekšā spēj strauji un bieži mainīties.

3. Vistipiskākais lodveida zibeņu izmērs ir no 10 līdz 20 centimetriem diametrā. Retāk novērojami mazākie – 3 – 10 centimetri, un lielākie – 20 – 35 centimetri diametrā.

4. Attiecībā uz lodveida zibeņu temperatūru speciālistiem ir dažādi viedokļi. Visbiežāk min 100 – 1000 grādus (C). Zināms, ka lodveida zibens spēj acumirklī izkausēt stiklu, izlidojot vai ielidojot pa aizvērtu logu.

5. Tā dēvētais enerģijas blīvums – enerģijas lielums uz vienu apjoma vienību – lodveida zibenim ir vienkārši satriecošs. Par to liecina šīs parādības radītās katastrofālās sekas.

6. Lodveida zibens spīdēšana uzliesmojuma laikā svārstās no dažām sekundēm līdz pat vairākām minūtēm. Lodveida zibens var spīdēt gluži kā parasta 100 vatu eklektrospuldzīte, bet bieži vien spēj pamatīgi apžilbināt – teju līdz aklumam.

7. Izplatīts uzskats, ka lodveida zibens pārvietojas, it kā viegli rotējot ar ātrumu 2 – 10 metri sekundē. Katrā ziņā tam nav ne mazāko problēmu panākt bēgošu cilvēku.

8. Lielāko daļu savu “vizīšu” lodveida zibens parasti noslēdz ar sprādzienu, bieži vien sadaloties vairākās nevienmērīgās vai līdzīgās daļās vai vienkārši tūlīt izgaist.

9. Visgrūtāk ir izskaidrot lodveida zibens uzvedību.

To nebaida nekādi šķēršļi, tam ļoti patīk ienākt cilvēku mājokļos caur logiem, vēdlodziņiem u. tml. Ir liecības par to, ka lodveida zibens spēj mierīgi iziet cauri pat visbiezākajām sienām, kokiem un akmeņiem. Novērots, ka tas nav vienaldzīgs pret elektrības rozetēm, dažādiem slēdžiem, kontaktiem. Nokļūstot ūdenī, lodveida zibens spēj zibenīgi to uzvārīt.Reiz lodveida zibens monolītā gabalā sakausēja visas monētas, kas bija kāda nelaimīgā upura maciņā, bet itin nemaz neskāra papīra banknotes. Kā superaugstfrekvences elektromagnētiskā starojuma intensīvs avots tas spēj izsist no ierindas tālruņus, televizorus, radiouztvērējus un citas iekārtas, kurās izmantotas spoles un transformatori. Bet nereti lodveida zibens izstrādā īpaši unikālus “stiķus”. Piemēram, sastopoties ar lodveida zibeni, cilvēkiem pēkšņi no pirkstiem pazūd visi gredzeni. Turklāt šāda zibens izstarojumi ļoti nelabvēlīgi iespaido cilvēka psihi, provocē halucinācijas, nemotivētas galvassāpes un baiļu sajūtas.

Versijas un hipotēzes

Zinātnieki piedāvā dažas šīs mīklainās dabas parādības rašanās hipotēzes. Tiesa, pietrūkst drošas lodveida zibens radīšanas metodikas kontrolējamos laboratorijas apstākļos. Pagaidām eksperimenti nav devuši neapstrīdamus rezultātus. Zinātnieki pēta “kaut ko”, bet nevar apgalvot, ka pēta tieši pašu lodveida zibeni.

Visizplatītākie bijuši ķīmiskie modeļi, bet tagad tos nomainījušas “plazmas teorijas”. Atbilstoši tām zemes dzīļu tektonisko spriegumu enerģija var atbrīvoties ne tikai zemestrīču rezultātā, bet arī kā elektriskie lādiņi, elektromagnētiskais starojums. Lineārie un lodveida zibeņi, kā arī plazmoīdi, proti – koncentrētas enerģijas sabiezējumi.

Vācu fiziķis A. Meisners atbalsta teoriju, ka lodveida zibens ir karstas plazmas kamols, kurš mežonīgā ātrumā griežas, pateicoties sākotnējam impulsam, ko tam piešķīris lineārais zibens.

Elektrotehniķis G. Babats jau Otrā pasaules kara laikā veica eksperimentus ar augstfrekvences strāvām un negaidīti izraisīja lodveida zibeni. Tādā veidā radās vēl viena hipotēze: centrtiecīgajiem spēkiem, kas tiecas saraut ugunīgo lodi gabalos, pretdarbojas lielā griešanās ātrumā dzimstošie noslāņojušos lādiņu pievilkšanās spēki. Taču arī šī hipotēze nespēj izskaidrot lodveida zibens pastāvēšanas ilgumu un tam piemītošās grandiozās enerģijas.

Daži pētnieki izteikušies, ka lodveida zibens ir tā dēvētā lielizmēra svārstību kontūra. Zibens uztver radioviļņus, kas rodas pērkona lādiņos, proti, saņem enerģiju no malas. Vēl citi atbalsta pieņēmumus, ka lodveida zibens ir veidojums, kas radies, parastajam lineārajam zibenim saduroties ar gāzveida ķīmiski aktīvām vielām. Tās katalizatora klātbūtnē sadeg kā dūmu un putekļu daļiņas. Tiesa, zinātnei vēl nav zināmas vielas ar tik kolosālu siltumradīšanas spēju.

Un vēl pastāv teorija, ka lodveida zibens ir tā dēvētais toroīdais strāvas apvalks un gredzenveida magnētiskais lauks. Kad šie divi spēki savstarpēji mijiedarbojas, no lodes iekšējās daļas izdalās gaiss. Elektromagnētiskie spēki tiecas saraut lodi, bet gaisa spiediens, gluži otrādi, cenšas to sakopot. Ja šie spēki ir līdzsvarā, tad lodveida zibens iegūst zināmu stabilitāti.

Ir arī naivākas versijas. Anomālo parādību pētnieks Vinsents H. Gediss uzskata, ka uz Zemes līdztekus olbaltuma dzīvības formai jau sen eksistē arī kāda cita. Šīs dzīvības, ko pētnieki piedāvā dēvēt par elementāliju, iedaba ir līdzīga lodveida zibenim. Ugunīgajiem elementiem piemīt ārpuszemes izcelsme, bet to uzvedība liecinot par gluži konkrētu intelektu, proti, nepieciešamības gadījumā tie ir spējīgi pieņemt visdažādākās formas.

Amerikāņu fizioķīmiķis Deivids Tērners atbalsta versiju, ka citas pārdabiskās parādības, piemēram, poltergeists un pirokinēze, arī esot saistītas ar lodveida zibeņiem. Šo mīklu pamatā ir līdzīgi elektriskie un ķīmiskie procesi. Tiesa, laboratorijas apstākļos arī šo pieņēmumu pagaidām vēl nav izdevies apstiprināt.

Ir arī vēl oriģinālākas versijas. Lodveida zibeņi patiesībā esot tikai… optiska ilūzija. Šīs idejas būtība ir tāda, ka spēcīga uzliesmojuma laikā parastais lineārais zibens, pateicoties fotoķīmiskajiem procesiem, cilvēka acs tīklenē atstāj tādu kā nospiedumu plankuma veidā. Un šāds “redzējums” varot ilgt līdz pat 10 sekundēm. Tiesa, šo hipotēzi ļoti nopietni apgāž jau uzkrātie lodveida zibeņu fotoattēli…