Kurš un priekš kam izveidoja progresa joslu5

„Cilvēkiem bieži nākas kaut ko gaidīt katru dienu, un dažreiz šī gaidīšana priekš vieniem ir patīkamāka nekā priekš citiem”, - rakstīja interfeisu dizaineris Bob Stahl 1986 savā rakstā priekš žurnāla Computerworld. „Jautājums ir par to, ko lietotājs jūt šās gaidīšanas laikā?”. Tajā laikā kad tika uzrakstīti šie vārdi, mašīnas strādāja lēni,  un bija neuzticamas un lietotāji navarēja noteikt, kad strādājošā programma pēkšņi nobruks. Pēc Bob Stahl domām gaidīšanas laiku varētu mīkstināt „progresa idenfikators”,  kuri tieši norādīja uz to, kādā uzdevuma izpildes stadījā atrodas centrālais sistēmas procesors.

Notikums kas notika 80-x gadu vidū, kļuva par izaicinājumu priekš visas datoru industrijas, lai datorus padarītu lietotājiem draudzīgākus. 1985 gadā uztājoties datoru entuziastu konferencē un apskatot jautājumus par mijiedarbību starp datoru un cilvēku, aspirantūras students  Brad A. Myers stādīja savējo savējo referātu par to, kāda ir svarīga loma viņa nosuktajam idenfikatoram „procentu idenfikators , kurš rāda uzdotā uzdevuma izpildi”.

„Es nezināju, ka šiem jociņiem ir svarīga un noderīga vērtība un norādīja uz to, ka tie būtu jāpiemēro biežāk ”,  - Brad A. Myers.

Savas uzstāšanās laikā viņš pacentās pasniegt saviem kolēģiem to, ka progresa idenfikatoriem ir ļoti liela nozīme, tajā ka tie lietotājiem ir daudz draudzīgāki tā pat arī dažos gadījumos progresa idenfikators ļauj ļaudīm daudz vairāk „atslābināties” savā darba laikā.

Lai pierādītu savu viedokli  viņš demonstrēja eksperimenta rezultātus, kurus viņš veica. Brad A. Myers pajautāja 48 studentiem, ar kuriem viņš mācījās, lai tie izpilda meklēšanu datora datu bāzē, kuriem bija un nebija uzstādīti progresa idenfikatori. Uz to brīdi meklēšanas idenfikators izskatījās kā gigantiska kapsula, kur aizpildījās uzdevuma izpildes laikā no kreisās uz labo pusi.  Pēc uzdevuma izpides viņs pajautāja brīvprādīgajiem par viņu pieredzi. Izrādījās, ka 86 procentu cilvēkiem idenfikators patika.

„Cilvēkiem pat nebija svarīgi, ka indikators uzrādīja ne gluži precīzu attiecību starp paveikto uzdevumu.” – teica Brad A. Myers

„Tie deva priekšroku progresa indikatora esamībai tā vietā, ka ekrāna  nav nekas redzams.”

Pēc tā 80-x gados parādījā alternatīvi progresa idenfikatori –  piemēram kaņas, bet horizontālā forma cilvēkiem patika vis vairāk par visu. Protams tajos laiks idenfikatori izskatījās pavisam savādāk.

„Tagad idenfikatoriem var būt  absolūti jeb kura forma un krāsa un var būt ar jebkādu animāciju izpildot progresu. Šie visi efekti var apmānīt mūs un var sākt likties, ka idenfikators aizpildās ātrāk, kaut gan tā nav”, saka Chris Harrison,  kurš arī ir zinātnieks universitātē Carnegie Mellon.

Mūsdienu idenfikatori neparāda to cik nepieciešams laika priekš, lai izpildītu vienu vai otru uzdevumu, viņi izveidoti priekš tā, lai dotu cilvēkiem saprašanu par to, ka dators atbild uz lietoāja jautājumiem, bet nav izgājis no ierindas.

Chris Harrison uzskata, ka ļaudīm nepatīk vērot uz progresa idenfikatoru, kad nekas nemainās, tāpēc visas papildus grafiskās animācijas, kuras kas saplūst ar idenfikatoru, vizuāli dod mūsu smadzenēm uzskatīt, ka idenfikators patstāvīgi aizpildās. Saistībā ar šo novērojuma Chris Harrison  šķita ļoti interesants jautājums:

„Vai tiešām cilvēkiem nepieciešama pattiesība par uzdevuma izpildi vai idenfikators ļauj viņiem daudz komfortāk izjust datora darbu?”

No šī jautājuma rodas vēl daudz dziļāks jautājums: vai progresa idenfikators ir instruments,  kurš padara mūs daudz koncentrētākus, vai tas ir parasts nieciņš, kurš mums palīdz plānot laiku.

Der arī atzīmēt, ka sencis mūsdienu idenfikatoram ir darba uzdevuma izpildes grafiks, Ganta diagrama, kura tika izdomāta 20 gadsimta sākumā un tajā laikā skaitījās diezgan liela un nopietna inovācija.