Kad pirms pāris gadiem intervēju tevi iepriekšējo reizi, saruna noslēdzās ar to, – ja Rīga vēlas kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, ir jāuzsāk diskusija par ielu mākslu pilsētā, jādod māksliniekiem iespēja un jāpanāk pretim, dodot legālas vietas, kur zīmēt. Tagad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta un ir arī festivāls „Blank Canvas”, kas aicina diskutēt par ielu mākslu. Vai šis ir mākslas veids, kam vispār nepieciešama diskusija?
Pieņemu, ka „būt nelegālai” ir tas atslēgas vārds, kāpēc vispār notiek jebkādas diskusijas par šo tēmu. „Nelegāls” ir interesants un aizraujošs, cilvēku dabā ir pārkāpt robežas, jo tikai tā notiek progress un attīstība. Tas vienkārši ir ierakstīts cilvēka kodā. Bet ne visi to var, jo ir jābūt gatavam riskēt un ziedot savu labklājību, pastāvīgi ieejot diskomforta zonā. Un tās ir lietas, ko vidusmēra cilvēks negrib atdot, kas automātiski liedz izrauties no „sūnām”. Labāk tak pasēdēt mājās ar „aliņu” rokās un paskatīties kārtējo bezjēdzīgo TV pārraidi.
Redzot nelegālu darbu ielā, rodas ļoti daudz jautājumu, kas to padara vēl interesantāku.
Kā viņš tur tika? Cik ilgi krāsoja? Kurš to izdarīja? Ja šī lieta būtu absolūti legāla, domāju, nevienam tas neinteresētu. Ļoti liela daļa cilvēku ne reizi mūžā nav bijuši mākslas muzejā, jo ne visiem tas interesē, turpretim par ielu mākslu diskutē pat cilvēki, kuriem ar mākslu nav nekāda sakara.
Resnais lācis, suns, bet Kiwie sauc arī par monstru vai viepli. Nekas biedējošs taču netika domāts? Tevi neaizvaino šādi apzīmējumi?
Reti kad ieklausos kāda viedoklī. Ja tas notiek, tad cilvēks, kas to pauž, man ir autoritāte, un tādu nav daudz. Pārsvarā „ieteikumi” nāk no cilvēkiem, kuriem trūkst informācijas par darba un idejas „background”, vērtē ļoti sekli tikai vizuālo: „Man nepatīk zaļā krāsa, tāpēc šis viss ir „sūds””. Bet tas nav būtiski. Kiwie ir brīvības un jaunības maksimālisma simbols, vismaz tas ir tas, kā cenšos viņu pozicionēt. Kiwie aicina ikvienu dzīvot savas dzīves ar „passion”! Ir jādzīvo tā, lai atcerētos katru dienu. Banāli un vienkārši.
Pastāsti par atšķirību starp ielu mākslu un grafiti. Vai tomēr tas ir viens un tas pats?
Grafiti ir agresīvs, tā galvenais uzdevums ir pēc iespējas vairāk visur sarakstīt savu „nickname”. „Street art” ir „māksliņa”, kas atrodas uz ielas, bet galvenais ir ideja un izpildījums.
Pavisam brutāls salīdzinājums – grafiti ir vērsis, „street art” ir aita. Ja tā paraugās no malas, vienīgā lieta, kas šīm lietām ir kopīga, ir tā, ka darbi atrodas ielā.
Bet – kā jau tas notiek ar visu, ir izņēmumi, un šobrīd viss tik ļoti miksējas un attīstās, ka brīžiem ir grūti pateikt, kas ir kas, jo nereti „mākslinieki” cenšas izveidot kaut ko jaunu, miksējot jau ierasto. Arī parasts gleznotājs var kļūt par ielu mākslinieku, veidojot gleznas uz sienām. Bieži vien rodas arī kropļojumi, kas nomirst savā dzimšanas dienā.
Tavus darbus Rīgā atpazīst arī mazi bērni, Kiwie ir drukāts pat uz skolēnu burtnīcām. Būtībā esi populārs, un Latvija ir pietiekami maza, lai rastos grūtības nosargāt anonimitāti. Kā sadzīvo ar to?
Kad sāku krāsot, nedomāju, ka Kiwie projekts kļūs tik atpazīstams. Šajā tēlā ir iekļauti vairāki kodi, kas nostrādā zemapziņā un izraisa emocijas. Vienvārdsakot, neatstāj vienaldzīgu un paliek atmiņā. Lai uzturētu šo lietu „īstu” un katru reizi krāsotu ar vislielāko prieku, nevēlos savu ikdienu jaukt ar šo projektu. Tā es nolēmu pašā sākumā un pie savas idejas pieturos.
Kāds ir lielākais gandarījums un/vai atzinība, ko var saņemt ielu mākslinieks?
Kad kāda projekta darbu izveido tik augstā līmenī, ka brīnās pat mākslas profesionāļi, kuri iepriekš ielu mākslu ir nolieguši.
Kas tev svarīgāks, process vai rezultāts? Kādreiz esi bijis neapmierināts ar savu darbu?
Process viennozīmīgi ir vissvarīgākais. Bet tas tikai tāpēc, ka ir brīvība darīt tā, kā vēlos. Ja tas būtu komerciāls pasākums, tad tas būtu tikai tehnisks darbs, kur procesam nav nozīmes un vissvarīgākais ir galarezultāts. Tas, protams, atkarīgs no katra paša, citiem svarīgs ir galarezultāts un citu cilvēku viedoklis: vai visiem patiks? Ko visi domās un teiks?
Iepriekš teici, ka šis ir piedzīvojumiem pilns dzīvesveids, kurā bieži vien piepildījumu atrod cilvēki ar labi apmaksātu, intelektuāli piesātinātu darbu. Vai arī tev pašam šis ir veids, kā balansēt dienu ar nakti, rutīnu ar adrenalīnu, „maizes darbu” ar radošo garu?
Šis piedzīvojums kļūst tikai bagātīgāks un daudzveidīgāks. Caur šo darbošanos esmu saticis tik ļoti daudz interesantu cilvēku, kurus citādāk nekādi nebūtu saticis, un bijis vietās, kur nekad mūžā nebūtu nonācis, ja nedarītu to, ko pašreiz daru.
Kiwie projekts nav vienīgais, ko esmu izveidojis un attīstījis. Ir vēl pāris ļoti spēcīgas lietas, kuras savā starpā nejaucu.
kiwie.com
Tavi darbi atrodami gan Rīgas centrā, gan apkaimēs. Kurš Rīgas rajons tev patīk vislabāk?
Āgenskalns ar savām koka mājām.
Vai, klejojot pa pilsētu, redzi tikai potenciālos zīmējumu laukumus, vai esi ievērojis arī citas pilsētvides detaļas?
Rīgas jumti, iespējams, ir viena no fascinējošākajām pilsētas daļām. Ikdienā cilvēki reti skatās uz augšu, kas jumtus padara vēl interesantākus, jo vari uz tiem sēdēt un būt nepamanīts, tāda kā vēl viena pasaule.
Vai ielu mākslas jomā Rīga ir Eiropā?
Šobrīd ir diezgan liels progress šajā ziņā – pie mums sāk attīstīties brandmūru zīmējumu kustība. Drīzumā pilsēta iegūs ļoti augstas kvalitātes darbus, kas padarīs pilsētvidi tikai krāsaināku un nesīs to vēl tuvāk Eiropas līmenim.
Ja kāds mājas saimnieks vēlas uz sava īpašuma brandmūra tavu mākslas darbu kā Alauksta ielā „Gray Rainbow”, ar tevi var sazināties? Vai tu to dari par maksu?
Projekts „Gray Rainbow” tika rūpīgi gatavots un izstrādāts, lai viss notiktu maksimāli augstākajā kvalitātē. Šīs sienas galvenais mērķis bija iekustināt sarunas par brandmūru krāsošanas kultūru tepat Latvijā, kas noteikti arī izdevās. Šo darbu veidoju par saviem līdzekļiem, tajā pašā laikā ārzemēs šī kustība ir tik attīstīta un pieprasīta, ka mākslinieki to vien dara, kā dzīvo no fasādes uz fasādi, un honorārs rakstāms ar četrām nullēm.
Esi arī zīmējis citās valstīs, kas ir bijuši interesantākie projekti vēl bez „The Duke of Lancaster”? Kurā pilsētā kā ielu mākslinieks jūties vislabāk?
Barselona, Milāna, Berlīne, lielākoties visa Eiropa ir ļoti pateicīga šīm aktivitātēm. Barselona ir palikusi atmiņā ar pozitīvām ainām. Pārsvarā visās lielajās pilsētās ir legālas grafiti sienas, kur cilvēki var izpausties, kā vien vēlas. Un tas ir tas, kā Rīgā trūkst. Ļoti bieži pie mums ierodas atpazīstami ielu mākslinieki, kuri jautā pēc šādām vietām, bet šeit šī tēma bija atstāta novārtā, kā rezultātā notiek tas, kas notiek.
Ielu māksla pamatā ir nesaraujami saistīta ar lielpilsētu. Vai esi kādreiz zīmējis kaut ko, piemēram, uz lauku mājas sienas vai kādā pavisam pamestā neapdzīvotā vietā?
Protams! Zīmētāju starpā ir ļoti populāri izbraukumi uz pamestām vietām, lai dienas laikā, cepot desas, varētu nesteidzīgi pakrāsot. Tādas vietas parasti ir tik sapuvušas un nolaistas, ka ideāli noder par „artwork” fonu. Esmu krāsojis arī uz lauku mājas pēc saimnieka lūguma.
Rīgas ielu mākslas spilgtākos paraugus meklē www.blankcanvas.lv, turpat piesaki arī savus novērojumus, lai veidotu Eiropas kultūras galvaspilsētas ielu mākslas karti.
