es domāju, ka viss sākās sekojoši -
1. visa matērija bija savākta ultra lielā melnā caurumā.
2. lielais sprādziens bija ultra liela melnā cauruma sprādziens, jo tā gravitācija nespēja saturēt kopā esošo masu. šobrīd gan ir izšķiršanās, jo mūsu universs vēl izplešas, tomēr pāris miljardu gadu laikā būs zināms, vai izplešanās turpināsies, vai arī sāks veidoties jauns ultra liels melnais caurums, kura ietekmē tiks izmainīta visa universa gravitācija, un viss sāks sarauties atpakaļ.
3. vēl neviens to nav pierādījis, bet pastāv varbūtība, ka esam universs citā universā, kas būtu mazs burbulis daudz lielākā sistēmā, pie tam, izplešanos ietekmē lielās sistēmas pretestība un gravitācija.
4. manā ieskatā šī brīža teorijām ir viens trūkums - tā izplešas trijās dimensijās, tas ir, uz augšu, uz sāniem un pa labi jeb laiks. Ja ir pagājuši 13+ miljardi gadi no lielā sprādziena, un zinātnieki saka, ka ar jaunākajiem teleskopiem varam paskatīties uz notikumiem, kas bija pirms 12,5 miljardiem gadu, sanāk, ka sprādziens ir noticis uz kādas virsmas, un konkrēti - sprādziens uz virsmaz izplešas uz sāniem un uz augšu, bet ne uz leju jeb pretējā virzienā. Ja nav virsmas, tas ir, piemēram pakārts gaisā, tad pēc sprādiena ir sprādziens uz visām pusēm jeb jau 4 dimensijās - uz augšu, uz sāniem, uz leju un laikā. Ja pēc lielā sprādziena ir pagājuši 13,6 miljardi gadu, ir jābūt kaut kam unikālam, lai domātu, ka mēs atrodamies notikuma centrā, jo tikai tad uz jebkuru pusi ir 13,6 miljardi gadu. Ja esam kaut vai nedaudz malā no epicentra, uz pretējo malu jau ir lielāks attālums, un uz tuvāko malu ir mazāks laiks.
melnais caurums ir veidojums, par kuru mums nav nekādas sajēgas, ir tikai minējumi un pieņēmumi. Neitronu zvaigznes, kuras mums ir iespējams papētīt, ir mazas, kompaktas zvaigžņu atliekas, kas savas gravitācijas ietekmē ir sablīvējušās fantastiskam blīvumam. Lai saprastu tā blīvumu (svars uz tilpuma vienību), kā piemēru parasti izmanto tējkaroti, un tējkarote (10 ml) neitronu zvaigznes masa ir apmēram 10 miljardi tonnas!!! Zinātnieki min, ka melnais caurums uz tādu tilpumu ir vēl kādas miljons reizes smagāks, jo gravitācija ir tik spēcīga, ka tikai pateicoties polu rezonancei no tā tiek izstarots gamma starojums, kas ir sausais atlikums no vielas un ir ļoti spēcīgs starojums ar ļoti lielu enerģiju. Līdz ar to, nav tā, ka no melnā cauruma nekas netiek ārā. Un temperatūra var būt jebkāda, jo pēdējā zināmā stadija ir matērija un antimatērija, kura atrodas kā putra bļodā, jo tās kustību pilnībā ir apturējusi gan gravitācija, gan temperatūra. Tā kā līdz šim brīdim ir pierādīts, ka ir enerģijas nezūdamības likums, pie tam, temperatūra ir tikai lielums, kurš parāda, cik daudz enerģijas ir pielikts vai atņemts vielai, tad atdziestot putrai, enerģija ir ielikta vai nu apkārtnes uzsildīšanā, vai arī ir kā katalizators citām reakcijām, lai veidotos tās pašas vielas.
Un šitā var turpināt bezgalīgi...
kodolreakcijas ir atkarīgas stabilitātes - ja sāk trūkt kāda viela, sintēze var izjukt. Tā kā ūdeņradis ir viela, kas rodas pirmā, tad pilnīgi loģiski ir tas, ka sākotnēji viss sastāvēja no ūdeņraža, un tikai kodolsintēzes ceļāveidojas hēlijs, kas jau traucē normālai kodolreakcijai.
Un tad vēl ir tumšā matērija, kura veido 85% no nezināmā visuma.
vēl viena štelle gan ir skaidra - saule ir vismaz otrās paaudzes zvaigzne, jo saules sistēmā ir vielas, kuras var rasties kodolsintēzes reakcijās, tātad, saule ir kaut kas līdzīgs otrās paaudzes kodolstacijai, kura ražo jau citus materiālus. Pirmās paaudzes zvaigznes izjuka ne jau tāpēc, ka izdedzināja visu ūdeņradi, bet gan tāpēc, ka iekšējā gravitācija izjuka pēc kādiem 15-20% ūdeņraža patēriņa, jo strauji palieinājās masa dēļ hēlija, un pazuda stabila reakcija.
