Ir ziņas, ka zīmuļa vai kokogles pēdu nodzēšanai uz papīra savulaik izmantoja vaska plāksnītes. Līdz ar vaska plāksnītēm dzēšanai izmantoja arī baltmaizes mīkstumu. Baltmaize gan bija pārāk irdena, tādēļ lietošanai gana nepraktisks materiāls.
Kad 18. gadsimtā ceļotāji Fransuā Fresno un Šarls de la Komandins no Dienvidamerikas uz Eiropu atveda kaučukkoka jeb Brazīlijas hevejas piensulu, daudzi zinātnieki pētīja jaunatklātās izejvielas īpašības un iespējamo izmantošanu, arī angļu ķīmiķis Džozefs Prīstlijs. 1770. gadā savās piezīmēs viņš rakstīja : ''Redzu substanci, kas ir perfekti piemērota grafīta zīmuļa raksta nodzēšanai uz papīra.'' Prīstlijs nosauca kaučuku par indiāņu gumiju ( indiāņi jau sen prata apstrādāt hevejas piensulu : to karsējot ugunskuros, viņi ieguva ūdensnecaurlaidīgu materiālu pudelēm un citām lietām ). Kaučuka gabaliņus sāka lietot dzēšanai, taču arī tie nebija visai prakstiski, jo saira tikpat ātri kā maizes gabaliņi.
1770.gadā uz dzēšgumijas izgudrotāja godu pretendēja arī angļu inženieris Edvards Neims, apgalvojot, ka pilnīgi nejauši maizes gabala vietā paņēmis kaučuka gabaliņu un tā atklājis, ka tas labi der dzēšanai. Neims ir pirmais Eiropā, kurš dabiskā kaučuka gabaliņus pārdeva tieši kā dzēšgumiju, stāsta, ka par augstu cenu - gabaliņš īkšķa gala lielumā maksājis trīs šiliņus.
Kad 1839. gadā Čārlzs Gudjērs atklāja jaunu kaučuka apstrādes tehnoloģiju - vulkanizāciju - un iemācījās iegūt gumiju, tika pilnveidota arī dzēšgumijas izgatavošanas tehnoloģija.
1858. gadā Haimens Lipmans Filadelfijā, ASV, saņēma patentu uz zīmuli ar dzēšgumiju tā galā. Pēc četriem gadiem viņš patentu par 100 000 ASV dolāru pārdeva Džozefam Rekendorferam. Vēlāk tiesas ceļā šis patents tika anulēts, pamatojoties uz secinājumu, ka zīmulis ar dzēšgumiju nav jauns izgudrojums, bet gan divu jau zināmu produktu savienojums.
