Kādas tehnoloģijas lito, lai saglabātu pasaulē pazīstamāko gleznu?
Mona Liza ir Leonardo Da Vinči eļļas gleznojums uz papeles dēļa.
Tiek uzskatīts, ka pasaulē visslavenākajā gleznā, kuru ik gadu Luvras muzejā Parīzē apskatās milijoniem cilvēku, ir attēlota mazpazīstamā Līza del Džokondo(meitas uzvārdā Gerardini), kāda Florences zīda audumu tirgotāja sieva.
Ta kā Mona Liza ir vairak nekā 500 gadus veca, tās saglabāšanai nepieciešams nopietns koncervācijas darbs. Tas izpaužas divos galvenajos virzienos - rāmja labošanā un gleznojuma restaurācijā. Rāmis ir līdz šim visvairāk pārveidotā Mona Lizas daļa - orģinālais papeles koka ietvars ap XX gadsimta sākumu bija tā deformējies, ka radās plaisa. Tā savilkta ar divām tauriņveida riekskoka skavām un vēlāk ar elestīgu ozola ietvaru, kas nostiprina gleznu arī šķērseniski. Mūsdienās šīs mehāniskās darbības apvienotas ar stingru vides apstākļu kontroli. Mona Liza atrodas caurspīdīgā konteinerā ar nemainīgu mitruma, temperatūras un gaismas līmeni. Māksalas darba restaurācija nu jau ilgusi gadsimtiem. Pirmo reizi to attīrija un pārklāja ar jaunu lakas slāni 1809. gadā. Toreiz glezna tīrīta ar spirtu saturošiem šķīdumiem, paspilgtināta ar krāsas pieskārieniem un beigās no jauna nolakota. Pēc gleznas nozagšanas un atgūšanas XX.gs. sākumā tā atkal apstrādāta, aizpildod daudzās plaisiņas ar ūdenskrāsām.
Visbeidzot - pēc vandāļu uzbrukuma 1995.gadā, kas sabojāja attēlotās sievietes elkoni, arī šī deteļa tika pārkrāsota ar ūdentskrāsām. Darbs pie Monas Lizas turpinās, lai atjaunotu lielāko daļu no mīklainā portreta īstajam krāsām, kuru virsējā kārta, visticamāk, zaudēta 1809. gada tīrīšanas procesā.
