Hologrāfiskais cilvēks2

Grāmatā ,,Hologrāfiskais cilvēks”, kura 2011.gadā atzīta par labāko zinātnes sasniegumiem veltīto darbu, autors atsaucas uz kvantu fiziku, epiģenētiku, pētījumiem par smadzeņu ietekmi uz ķermeni, austrumu filozofiju, kā arī Maikla Talbota teoriju par hologrāfisko visumu un teoriju par informācijas laukiem. Autors pēta, kā izpratne par sevi kā hologrāfisku cilvēku vai spēlētāju vienotajā apziņas laukā ietekmē ikdienas dzīvi.

Tātad, kas īsti ir cilvēks?

Tas, kā mēs uztveram apkārtējo pasauli, ir atkarīgs no mūsu pieredzes.

Ja mēs ielūkotos kādā no neskaitāmajiem atomiem, kas veido ķermeni, mēs redzētu mazītiņas daļiņas milzīgā telpas izplatījumā. Eksperimenti, kas 40 gadu laikā atkārtoti atkal un atkal, pierāda, ka elektroni, kas riņķo ap atoma kodoliem, kolapsē un kļūst par daļiņām vienīgi tad, kad mēs tos ietekmējam ar prāta uzmanību. Fizikas likumi liecina, ka līdz tam tie pastāv tikai kā nenoteiktības stāvokļi vai varbūtības viļņi.

Mūsu ietekme uz kvantu pasauli var notikt arī ārpus zināmajām laika robežām. Novērošana pēc notikuma var ietekmēt procesu retroaktīvi. Arī attālums nemazina šo efektu; tas ir patiesi nelokāls.

Mūsu pašu prāts un nolūks veido tiešu saziņu ar novērojamo subjektu (gaismu), veidojot kopreaktīvas attiecības, kurās katrai pusei ir zināma, bet ne pilnīga kontrole. Un šķiet, ka šādi iesaistoties, mūsu prāts spēj pārvarēt pierastos laika un telpas ierobežojumus.

Mūsu laime bieži ir saistīta ar to, vai spējam samierināties ar nenoteiktību. Pārliecība par savām spējām – mainīties un piemēroties – atbrīvo mūs un ļauj dzīvot tagadnē.

Vēl nesen akadēmiskie zinātnieki uzskatīja, ka mikroskopiskā eksperimentālā kvantu pasaule maz ietekmē ikdienas dzīvi un vēl mazāk – ķermeņa uzbūvi un darbību. Taču šāda pozīcija kļūst arvien nepamatotāka, jo biologi spēj pētīt dzīvības silto un mitro pasauli ar izsmalcinātiem nanotehnoloģiju instrumentiem. Motīvi šo pētījumu veikšanai joprojām ir pārsvarā komerciāli, piemēram, saules enerģijas, parfimērijas un dabisku dziedniecības līdzekļu ražošanā.

Ik pa laikam medicīniskajā praksē parādās stāsti par cilvēku biolokāciju. Ziemeļvalstu folklorā pastāv fenomens VardØgr, proti, kad kāds tiek redzēts parādāmies noteiktā vietā pirms fiziskās ierašanās.

Ja mēs noticētu cilvēka biolokācijas principam, kādi tieši ir vides nosacījumi, kas ļautu pieredzēt šādus kvantu nelokalitātes stāvokļus? - Vienkāršas draudzības, sirsnības un atbrīvotības atmosfēra, harmonijas, līdzsvara, līdzcietīga nolūka stāvoklis – šādā emocionālās patiesības stāvoklī dzīve parādās kā pilnīga, savstarpēji saistīta pieredze.

Nelokalitātes statistika – kā izmērīt neizmērāmo

Daži teiktu, ka zinātniski mērīt dimensijas ārpus laika un telpas ar instrumentiem, kas veidoti šīm ierobežotajām realitātēm un arī pastāv tikai tajās, ir praktiski neiespējami.

Tomēr pēdējo 25 gadu laikā ir veikti vairāki ārkārtīgi precīzi veidoti pētījumi un analīzes, kuru rezultāti liecina, ka vismaz statiski nelokāli fenomeni, piemēram, Ganzfelda telepātija, garīgā saziņas ar dzīviem organismiem, psi sapņi un lūgšanas garīgajiem aizbildņiem, nav tikai sakritības vai laimīgi gadījumi.

Dīna Radina grāmatās „Apziņas Visums” (The Conscious Universe) un „Sasaistītie prāti” (Entangled Minds) ir daudz aprakstu par labi veidotiem eksperimentiem, kas kritiski pēta gaišredzības efektus. Fiziķa Larija Dosija grāmatas, piemēram, „Dziedinošās pasaules” (Healing Worlds) pētī nolūka un lūgšanas nozīmi dziedināšanā.

1995. gadā ASV Kongress uzdeva neatkarīgiem zinātniekiem izvērtēt valdības attālinātās novērošanas programmu. Tas ir process, kurā indivīds bieži vien relaksētā un meditatīvā stāvoklī var intuitīvi iegūt informāciju no kādas citas vietas uz Zemes. Piemēram, 1973.gadā talantīgs attālinātās novērošanas speciālists Pets Prinss tikai pēc kartes koordinātēm identificēja PSRS raķešu rūpnīcas. Viņš spēja pat ļoti detalizēti aprakstīt izmantoto iekārtu formas. Profesore Džesika Ursa no Kalifornijas Universitātes Deivisā aprēķināja, ka attālinātās novērošanas precizitātes koeficients ir 34%, ko statistiski nevar izskaidrot kā „varbūtību vai kļūdu eksperimentos”.

Kvantu bioloģija

Fotosintēze kā enerģijas ieguves veids ir daudz efektīvāka nekā jebkuras cilvēka veidotās saules enerģijas ierīces. Tās zaudē līdz pat 20% no vērtīgās enerģijas.

Liels pavērsiens fotosintēzes izpētē notika 2007. gadā, kad zinātnieki atklāja, kā gaisma tiek pārraidīta un apstrādāta dziļi baktēriju iekšienē. Lāzeru gaisma no baktēriju virsmas tika raidīta caur antenām līdzīgām olbaltumvielu sastatnēm uz reakciju centriem dziļi šūnu iekšpusē. Tā vietā, lai virzītos pa noteiktu ceļu kā bultiņas skolas fotosintēzes diagrammās, šķita, ka gaisma ceļo vairākos virzienos vienlaikus. Tā parādījās vairākās uztveres vietās vienlaikus, sasaistīta tādā veidā, kāds iepriekš bija demonstrēts tikai sausā un cietā stāvoklī kvantu fizikas laboratorijās. Vēlāk tika publicēts kāds pētījums, kas liecina, ka kvantu procesi patiešām darbojas mitros apstākļos, proti, dzīvā sistēmā.

Pētnieki izvirza teoriju, ka saules enerģija iesaistās acumirklīgā kvantu „skenēšanas” procesā, kura mērķis ir atrast labāko un pilnīgāko ceļu enerģijas pārvēršanai. Tikai pēc notikuma un efektīvākā ceļa atrašanas kvantu process kolapsē un pārvēršas formālā, lineārā zīmējumā.

Tomēr arī šie novērojumi veikti ārkārtīgi zemā temperatūrā.

Smaržu uztvere varētu būt piemērs kvantu darbībai cilvēka ķermenī.

1996. gadā biofiziķis Luka Turins izvirzīja teoriju, ka smaržvielas, ko sauc par feromoniem, nespētu radīt savus valdzinošos efektus, ja vienkārši nonāktu receptoros, kas atrodas degunā.

Viņš izvirzīja hipotēzi, ka arī šajā jomā darbojas kvantu procesi – acumirklīga skenēšana un savienošana, kas „saista” smaržu ar smaržotāju. Viņš uzskatīja, ka smarža un deguna receptoru mijiedarbība acumirklī rada unikālu vibrāciju rakstu visos aromāta atomos.

2007. gadā Turina teoriju zinātniski pamatoja četri fiziķi no Universitātes koledžas Londonā. Viņi apstiprināja, ka Turina modelis atbilst fizikas likumiem, ja pieņem, ka darbojas process, ko sauc par kvantu tunelēšanu. Tas ir sasaistīts stāvoklis (labi pazīstams un demonstrēts nanotehnoloģijās), kas ļauj informācijai acumirklī izveidot tuneli caur fiziskiem objektiem.

Tieši smaržas molekulas unikālais vibrāciju raksts, nevis tā statiskā forma, nonākot kontaktā ar receptoru, iedarbina kvantu tunelēšanu, kuras laikā smaržu molekulas un receptori acumirklī rezonē cits ar citu kā neprātīgā, eksotiskā dejā. Tieši šis vispārējais vibrāciju raksts tiek nodots tālāk smadzenēm caur ožas nervu.

Aprēķini un mērījumi liecina, ka daudzas ķīmiskās reakcijas, kas notiek mūsos katru brīdi, var izskaidrot ar kvantu bioloģijas procesiem, piemēram: 1) Kā zaļā tēja – oksidants – ķermenī acumirklī un sinhroni neitralizē brīvos radikāļus.

2) Kā sazinās DNS, ūdens un olbaltumvielu molekulas, kad ģenētiskā informācija tiek pārtulkota ķermeņa būvmateriālu – olbaltumvielu – radīšanā.

Šīs dzīvo kvantu īpašības ir iespējamas tikai tādēļ, ka organisms uztur ļoti smalku, bet svarīgu līdzsvara stāvokli, rezonējot ar dabisko vidi.

21.gadsimata sākumā zinātnieki tikai sāk pētīt dzīvības kvantu pamatus.

Rūperta Šeldreika teorija par morfisko rezonansi, kas organizē organismu izturēšanos un augšanu caur fundamentālu informācijas lauku.

Bekenšteina, Suskina un Hūfa teorija – fiziskā pasaule ir tikai hologrāfiska projekcija – virtuāla realitāte, ko maņas veido no mistiskas, neredzamas pasaules.

Dabas šabloni

Mūsu ķermeņi ir fraktāli; tāpat kā koku zari, mūsu asinsvadi atdalās no centrālā stumbra – aortas – un sadalās aizvien smalkākos un smalkākos asinsvados, kas iestiepjas dziļi audos, nodrošinot tos ar uzturvielām un aizvadot vielmaiņas gala produktus. Mūsu plaušas sastāv no aizvien šaurākiem fraktāliem zariem, kas veido aizvien plašāku un efektīvāku skābekļa uzņemšanas sistēmu. Arī mūsu smadzenes ir fraktālas – visas šīs dīvainās krokas un sarežģītie, savstarpēji saistītie tīkli, kurus veido simt miljardi nervu šūnu.

Fraktāļu zinātne izskaidro arī to, kā vairāk nekā divus metrus garo DNS var iespiest katrā no mūsu ķermeņa šūnām, veidojot cilvēka genomu.

Fraktālais iepakojums, visticamāk, ir ļoti svarīgs arī DNS nelokālajiem savienojumiem ar kvantu pasauli.

Tomēr, iespējams, intriģējošākā, bet ne pārāk pētītā fraktāļu sistēma mūsu ķermenī ir citoskelets. Šis saistaudu tīkls ne tikai iefiltrējas katrā ķermeņa šūnā, bet arī veido pārsteidzoši daudz, proti, 70% katras ķermeņa šūnas masas. Citoskelets ir kā iekšējas sastatnes mūsu audiem, reliņi, kas sadala hromosomas, un pusvadītāju elektriskā ķēde, ko populārā valodā sauc par ķīniešu meridiānu sistēmu.

Šie šķiedrvielu fraktālie tīkli veic svarīgu lomu „telpiskajā organizācijā un interpretāciju regulēšanā gan globālā, gan lokālā līmenī tādā veidā, kas ir svarīgs šūnu augšanai, vairošanās procesam un funkcionēšanai”. Citoskelets darbojas kā dzīva karte, pēc kuras mēs augam. Tomēr ir ļoti iespējams, ka citoskeletam ir arī citas funkcijas.

Šūnās esošās struktūras, ko sauc par mikrocaurulītēm, iespējams, darbojas kā mikroskopiskas tēraudlietuves, kuru sienās tiek pārstrādāta cilvēka apziņa. Tāpat kā koks izmanto kvantu procesus savās zaļajās lapās, pārvēršot gaismu enerģijā, mūsu citoskeleta vistālāko zaru vistālākajos galos, iespējams, arī darbojas kvantu bioloģija – varbūtības viļņi kolapsē un pārvēršas par realitāti vai varbūt ilūziju, ko saucam par dzīvi.

Mikrocaurulītes atrodas viscaur cilvēka ķermenī, kā arī visu dzīvnieku ķermeņos, kas attīstījušies pēdējo 540 miljonu gadu laikā. Īpaši daudz to ir smadzeņu šūnās, un, iespējams, ka tieši tur iedarbojas vispārējās narkozes vielas, izmainot apziņas stāvokli un atņemot sāpju un laika apziņu operācijas laikā.

Fraktāļu ģeometrija simbolizē attālināšanos no tādas zinātnes, kas cenšas aprakstīt Visumu stingri lineārā, mehāniskā veidā.

Cilvēka biohologramma – darba modelis

1970.gadu sākumā Fricis-Alberts Pops pirmais atklāja īpašu „gaismu”, ko izstaro un pārraida dzīvās šūnas. Šo maigo enerģiju viņš nosauca par biofotonu enerģiju, savukārt ar to saistītās daļiņas – par biofotoniem. Ar jūtīgām elektriskām ierīcēm viņš šo enerģiju veiksmīgi izmērīja, jo to izstaro gan augu, gan dzīvnieku audi. Citi zinātnieki ir pētījuši šīs „gaismas” viļņu īpašības, mēģinot izprast, kā šī enerģija iederas visā elektromagnētiskās enerģijas spektrā. Zinātnieki nonākuši pie vienprātības, ka biofotonu viļņi vairāk atgādina plaši izkaisītos skaņas viļņus, nevis ciešāk izveidotos gaismas viļņus. Daži izteikuši minējumus, ka tas ļauj biofotonu „stariem” ceļot cauri ķermenim daudz efektīvāk un ar daudz mazāku pretestību.

Vēža šūnas izstaro vairāk biofotonu enerģijas nekā veselīgi audi. Veselas šūnas daudz mazāk ir tendētas zaudēt enerģiju, to aktīvi pārstrādājot. Trakojošā, nekontrolētā vēža šūnu vairošanās apsteidz ķermeņa spējas atkārtoti absorbēt radīto enerģiju, tādējādi novājinot vēža slimnieku.

Cilvēks nosvērtā, mierīgā un meditatīvā stāvoklī izstaro vēl mazāk šīs enerģijas. Citiem vārdiem sakot, šādā stāvoklī mēs daudz vairāk saglabājam savu vitālo enerģiju, stiprinot veselību.

Pastāv arī minējumi, ka biofotonu enerģiju katras šūnas kodolā pārstrādā DNS un tad izšauj to no šūnas koherentā lāzera starā ar „lodes trajektoriju”. Būtiska loma šo biofotonu staru izplatīšanai ķermenī ir saistaudiem, īpaši spirālveida mikrocaurulītēm, flagellām un kolagēna molekulām.

Fiziķis Bevans Reids uzskata, ka „virtuālā” enerģija, kas sastāv no tīrās telpas, no sākuma pārvēršas par biofotonu stariem, kas savukārt veido dzīvās matērijas pamata matrici. Fiziskais ķermenis, kas sastāv no šūnām, atrodas pastāvīgā saziņā ar visur esošo un „virtuālo” telpas enerģiju.

Kvantu fiziķis Džons Vīlers apgalvo, ka visa telpa, arī proporcionāli plašie laukumi atomu iekšpusē, kuros nepastāv nekādas daļiņas, sastāv no bezgalīgi daudziem, nelieliem spirālveida virpulīšiem jeb tārpejām, kuras kopumā sauc par „kvantu putām”.

Saskaņā ar šo teoriju katra tārpeja ir durvis uz kopējo universālas informācijas krātuvi un mazītiņi zvaigžņu vārti uz citām dimensijām.

Bevans Reids izvirzīja hipotēzi, ka Visuma enerģija, kas „glabājas” simetrisko spirāļu vakuumā, saduras ar mūsu blīvajiem, dzīvajiem audiem un pārvēršas par koherentiem, lāzeram līdzīgiem gaismas kūļiem. Šie biofotonu kūļi ietver sevī gan bezgalīgās Visuma informācijas krātuves, gan arī informāciju, kas tiek iegūta no šīs kolīzijas ar mūsu fizisko ķermeni – fantastiski efektīvo atmiņu uzglabāšanas ierīci, sarežģīto datoru, kurā glabājas informācija par visu, ko esam pieredzējuši. Tādēļ tiek uzskatīts, ka visuma enerģija, saduroties ar cilvēka ķermeni – unikālo personiskās pieredzes datu bāzi -, acumirklī lejuplādē šo svarīgo informāciju, noglabājot to savā plašajā atmiņu glabātavā.

Pastāv nepārtraukta un harmoniska informācijas apmaiņa starp katru no mums un visām jutīgajām būtnēm, kā arī neredzamo universālās apziņas lauku. Šo procesu sauc par rezonansi. Tādā veidā Visuma enerģija, kontaktējoties ar ķermeni, tiek nepārtraukti atjaunota un uzlabota, pedantiski reģistrējot un noglabājot visu pasaulīgo pieredzi. Šos pierakstus bagātina brīvā griba. Katra apzināta darbība – pat katra doma – būtiskā veidā papildina šo universālo un bezgalīgo apziņas lauku. Garīgi augot, mēs palīdzam to bagātināt. Ja pilnībā pieņemam šo modeli, mēs kļūstam par pašu, visas planētas un Visuma likteņa līdzautoriem

Ķermenis no šīs sadarbības gūst neizmērojamu labumu.

No Visuma enerģijas iegūtā, kā arī DNS un mikrocaurulītēs apstrādātā biofotonu enerģijas staru mijiedarbība (cits biofotonu nosaukums ir bozoni) veido lauku jeb matrici, kurā rodas mūsu fiziskā ķermeņa audi.

Nesen zinātnieki atklājuši, ka elektroni un citas elementārdaļiņas piesaistās pie šī lauka, kondensējas tā matricē un uz tās – gluži kā ūdens kondensējas uz aukstas glāzes virsmas. Rezultātā veidojas daļiņu maisījums, ko sauc par Bozona kondensātu. Bozonu kondensēšanās notiek tikai laboratorijas apstākļos ļoti zemā temperatūra, kas tuva absolūtajai nullei.

Tiek izteikti pieņēmumi, ka līdzīgi procesi var notikt arī pilnīgi līdzsvarotā, siltā un mitrā vidē, proti, dzīvos organismos, veidojot dzīvos audus – mūsu ķermeņa olbaltumvielas, kuras varam redzēt un sajust ar maņām.

Eksperimentos, kas veikti no 2001. līdz 2005.gadam, krievu zinātnieks Pjotrs Garjajevs ar komandu kvantu ģenētikas institūtā Maskavā daudzus no šiem efektiem demonstrēja laboratorijas apstākļos. Vienā eksperimentā saindētu žurku aizkuņģa dziedzeri tikai pilnībā pārveidoti par veseliem audiem, izmantojot „kvantu biodatora” radītu lāzera staru. Šī ierīce bija iepriekš skenējusi veselas tās pašas sugas žurkas aizkuņģa dziedzeri, ierakstot kvantu informāciju, ko izstaroja veselīgo audu DNS. Tad informācija lāzera stara veidā tika pavērsta atpakaļ uz saindēto žurku aizkuņģa dziedzeriem. 90% žurku ar pilnībā saindētiem aizkuņģa dziedzeriem tikai izārstētas, turpretī kontroles grupā visas žurkas gāja bojā.

DNS molekulas ir spējīgas saņemt, apstrādāt un izstarot gaismu. DNS pamata pāru ķēdēs ir iekodēta valoda, kas atbilst tādiem pašiem likumiem, kādiem pakļauta lielākā daļa pasaules valodu. Tādēļ pamata pāri nevis vienkārši pastāv kā sarežģīti, nenozīmīgi burtu virknējumi, bet to smalkās attiecības ietver informāciju. Šajās ķēdēs varētu būt iekodēti sava veida teikumi vai pat dzejas ritmi.

Pjotrs Garjajevs uzskata, ka 98% no DNS, ko zinātnieki, kas atšķetināja genomu lineārā veidā, uzskatīja par „atkritumiem”, visticamāk, ir ļoti būtiski šai acumirklīgajai informācijas pārveidošanai un pārraidīšanai. Katrā DNS molekulā un starp DNS visā ķermenī norisinās nelineāri un nelokāli procesi. Izpratne par dzīvības fraktālo raksturu ļauj spert nākamo soli – informāciju, kas tiek apstrādāta mikroskopiskajās struktūrās, var acumirklī projicēt uz visu organismu.

Tieši šis aspekts, iespējams, ir svarīgākais princips jaunajā zinātnē par hologrāfisko cilvēku.

Lai izteiktu domas un nodotu informāciju citiem, mēs „no zila gaisa” paķeram vārdus, kas ir cieši saistīti ar citiem vārdiem. Šādi spējam komunicēt sarežģītas idejas, izmantojot salīdzinoši nedaudzus vārdus. Šī jaunā pētījumu joma tiek saukta par kvantu kognīciju.

Iespējams, nepieciešams milzīgs uzskatu apvērsums, lai spētu pieņemt radikālo priekšstatu, ka esam hologrāfiski cilvēki, kas eksistē kā hologrāfiskas projekcijas, pastāvīgi veidojoties telpā un mijiedarbojoties ar to. Ja šāds uzskats ir pieņemts, tad neizbēgams ir secinājums, ka mēs dzīvojam (vismaz mehāniski) kā virtuālas būtnes virtuālā realitātē. Haoss un entropija, ko pieredzam fiziskajā dzīvē uz Zemes, ir tikai veids, kā pastāvīgi mācāmies augt – gan individuāli, gan kolektīvi. Un, mums augot, aug arī apziņas lauks, jo tas un mēs patiesi esam viens un tas pats.

Zinātne, ticība un evolūcija 21. gadsimtā

Austrumu medicīnā pastāvošo piecu elementu likumu pašlaik jau var izskaidrot ar fraktāļu šablonu terminiem, kas atrodami visā dabā. 13. attēlā ārējais aplis simbolizē barojošās un koherentās attiecības starp elementiem, bet taisnās līnijas centrālajā pentagrammā simbolizē kontrolējošās un, iespējams, nedaudz haotiskās darbības, vienam elementam ietekmējot otru. Piemēram, koks baro uguni, bet ūdens nepieciešams, lai to apdzēstu, ja uguns pārāk izpletusies.

Vēdiskie gudrie skatīja cilvēka apziņas augšanu saistībā ar čakrām – spirālveida virpuļiem, kas savieno mūsu iekšējo pasauli ar ārējo. Pretējie kontroles un padošanās spēki ir jālīdzsvaro visās čakrās pēc kārtas, tādējādi ļaujot apziņai augt caur sirdi un vēl tālāk. Šis modelis ir patiesi hologrāfisks, jo pieļauj iespēju, ka pastāv acumirklīga, nelokāla informācijas apmaiņa starp ķermeni un sabiedrību, kā arī otrādi. Mēs varam skaidri iztēloties mikroskopisko DNS šablonu, kas tiek hologrāfiski projicēts makro formātā kā kaducejs - divi enerģijas kanāli (sievišķais un vīrišķais), kas paceļas kā kundalini, harmoniski satiekoties septiņos ķermeņa punktos.

Teorētiski, ja visas čakras ir līdzsvarotas, ķermenī ir sasniegts koherences stāvoklis, kas ļauj kā cilvēciskām antenām absolūtā sinhronitātē un rezonansē savienoties ar Visumu.

Pieredze uz Zemes ir izaugsmes katalizators. Tas ir divvirzienu process, jo augot apziņai, aug arī sabiedrība un Visums. Cikls ir noslēgts, kad apziņas lauks sāk iedarboties uz DNS.

Mūsdienās ir zināms, ka esošos gēnu var aktivizēt vides vai epiģenētiskie faktori, pat apkārtējo cilvēku vārdi un darbības. Gēni izpaužas dažādi un atbilstoši apkārtējai videi.

Optimisms un baiļu enerģija ir labās un sliktās vibrācijas. Hologrāfiskā cilvēka modelis, kas vairāk balstīts uz fiziku nekā ķīmiju, pēta epiģenētikas procesus daudz dziļāk, vēršot uzmanību uz to, cik ļoti šādi uzskati var ietekmēt ķermeni. Šis modelis atzīst, ka informācija un apziņa ir pats mūsu būtības pamats.

Mūsu attīstību neietekmē tikai process, ko populārā valodā sauc par spēcīgākā izdzīvošanu vai „džungļu likumu”.

Mēs, šķiet, esam arī „izdzīvo labestīgākais” attieksmes produkts, turklāt aktīvi piedalāmies šajā līdzcietības evolūcijā, kliedējot bailes ar katru vienkāršāko godīguma izpausmi, ko veicam šeit un tagad. Hologrāfiskā cilvēka modelī nav konflikta starp radīšanu un evolūciju, jo mēs ik brīdi esam savas nākotnes līdzautori.

Laiks

Sengrieķu mitoloģijā ir divi laika apzīmējumi – hronos un kairos. No hronos mēs atvasinām vārdus „hronisks”, „hronikas” un „hronoloģisks”. Hronos simbolizē ne vien gudrību, bet arī fizisko novecošanu, ko laiks nes līdzi.

Otrs grieķu laika tēls – kairos – ir pilnīgi citāds. Tas nevis personificē vecumu un sabrukumu, bet ir jauns, stalts spēcīgs un aktīvs. Viņš simbolizē gaistošo mirkli, iespēju, kas jāizmanto šodien. Kairos ir prieks un vieglums, esot šeit un tagad.

Cilvēkiem, kas cieš no šaubām un drūmām domām par hroniskām slimībām, prasme „dzīvot tagadnē” ir svarīgs nosacījums veselības atgūšanai. Tā ir vairāk atkārtošana, nevis mācīšanās, jo šis rotaļīgais esības stāvoklis bērnībā bijis pilnīgi dabisks. Tā ir pretinde, ko var izmantot acumirklī, netērējot dārgo enerģiju. Jo tieši „šajā mirklī” – ārpus lineārā laika – savienojamies ar mūžību un to mūsu daļu, kas nekad nenoveco.

Lai gan fiziskais ķermenis ir pakļauts entropijai un ar gadiem kļūst vājāks, tuvas attiecības kļūst tikai ciešākas. Piecu elementu likums ir arī piecu fāžu likums, kas atzīst, ka fiziskā pasaule un laiks nav atdalāmi.

Laika fraktālās dabas izpratne rosina svarīgus jautājumus arī par mūsu un Visuma izcelsmi. Grieķu mitoloģijā dievi radās no pirmatnēja tumša tukšuma, ko sauc par Haosu. Modernā zinātne sāk iegūt aizvien vairāk pierādījumu, ka visas galaktikas Visumā (tātad arī mēs) radās no pirmatnējiem tukšumiem, ko tagad sauc par melnajiem caurumiem. Daži zinātnieki pat uzskata, ka pats laiktelpas audums sastāv no neskaitāmiem portāliem uz citām dimensijām – Džona Vīlera vīzija par kvantu plūsmām.

Alberts Einšteins ir teicis, ka „laiks un telpa ir mūsu domāšanas veids, nevis apstākļi, kuros dzīvojam”. Ilūzija, kas īslaicīgi pazūd, kad guļam vai esam vispārējas narkozes ietekmē, un pazūd uz ilgāku laiku, kad mūsu dzīves ceļš ir galā. Varbūt laiks ir daļa no virtuālās realitātes, kuru vērojam un radām. Tradicionālās filozofijas Indijā un Ķīnā ir balstītas uz izpratni, ka mūsu četru dimensiju laika un telpās eksistence tiek uzskatīta par citu slēptu dimensiju sekām, kuras šī eksistence neizsakāmi bagātina.

Hologrāfiskā cilvēka zinātnes kopsavilkums

Paradigmas veidošanās: Pēdējas desmitgades laikā uzskats, ka dzīvojam virtuālā realitātē, proti, kā hologrammas hologrāfiskā Visumā, ir guvis zinātnisku un matemātisku pamatojumu. (??) Pētot kosmiskās enerģijas svārstības, pētnieki izstrādājuši teorijas, ka Visums pārsvarā sastāv no informācijas laukiem. Ar novērošanas spēka un maņu palīdzību uztveram šo informāciju kā četras dimensijas, kuras pieredzam uz Zemes. Tātad var loģiski secināt, ka mēs kļūstam par pašu realitātes līdzautoriem, veidojot pasauli, kas ietver arī mūsu pašu esamību.

Lai jaunā paradigma iegūtu uzticību:

Pirmkārt, jāiegūst pierādījumi, ka cilvēks ar savu novērošanas darbību patiešām ietekmē zinātnisko eksperimentu rezultātus. Dubultejas eksperimenti ir panākuši, ka šis fenomens tiek plaši (bet ne universiāli) akceptēts akadēmisko zinātnieku aprindās. Otrkārt, mums ir jāmeklē pierādījumi, ka pastāv arī citas realitātes, kas ir daudz fundamentālākas nekā materiālā pasaule, ko piedzīvojam šeit, uz Zemes. Treškārt, zinātniskie pētījumi par kolektīvo izturēšanos, kas novērojama insektu kolonijās un baktēriju biolaukos, ļauj labāk izprast procesus, kas palīdz sarežģītiem daudzšūnu organismiem, piemēram, mums pašiem, funkcionēt iekšēji koordinētā un sinhronizētā veidā. Ceturtkārt, fraktāļu ģeometrija ir pilnībā integrējusies akadēmiskajā zinātnē. Fraktāļu ģeometrija atklāj universālas un atkārtotas sekvences un šablonus. Tie savukārt palīdz izprast gan kārtības, gan haosa stāvokli dabā. Cilvēku veidotas hologrammas demonstrē noteiktas fraktāļu īpašības, jo informācija par visu kopumu tiek glabāta katrā mazākajā hologrāfiskās fotoplates daļiņā. Visbeidzot, biofiziķu Frica-Alberta Popa un Pjotra Garjajeva pētījums ir rosinājis minējumus, ka cilvēka ķermenis nepārtraukti veidojas no neredzamiem informācijas laukiem. Tiek uzskatīts, ka DNS ir iesaistīts četru dimensiju hologrāfiskas kartes projicēšanā un apstrādāšanā, uz kuras veidojas fiziskā struktūra (kādu to redzam). Ķermenis tiek vizualizēts kā pilnībā integrēts, sarežģīts kvantu dators ar tādām struktūrām kā DNS un mikrocaurulītes, kas darbojas kā „tēraudlietuves”, kurās kvantu varbūtības stāvokļi kļūst par atpazīstamām ikdienas eksistences reālijām: mūsu četru dimensiju laiku un telpu.

Aiz mūsu laika un telpas pasaules ir vēl kāda realitāte, kas ir paslēpta no mūsu maņām.

Desmit hologrāfiskā cilvēka pamatprincipi

Pirmais princips – hologrāfiskās zinātnes un filozofijas studijas padziļina izpratni par ikdienas dzīves vērtību

Otrais princips – hologrāfiskā teorija ir balstīta uz senām zināšanām un moderno zinātni vēstures vissvarīgākajā laikā, kad informācija tiek brīvi izplatīta visā pasaulē, nojaucot rasu, reliģijas un politiskās robežas.

Trešais princips – cilvēka veidotajai hologrammai ir divas svarīgas īpašības. Pirmkārt, patiesībā paralakse, kuras dēļ hologrāfiskais attēls saglabā fiksētu pozīciju, kad to apskata no dažādām pusēm. Un, otrkārt, tai ir fraktālā daba – visas kopuma daļas atrodas katrā mazākajā daļiņā.

Ceturtais princips – mūsdienu zinātnes un matemātikas teorijas apstiprina, ka Visums ir hologrāfisks. No tā var secināt, ka arī mēs, būdami daļa no Visuma, esam hologrāfiski. Mūsdienu zinātne atzīst, ka Visuma pamatā ir tīra informācija.

Piektais princips – zinātnei par hologrāfisko cilvēku ir jāpēta arī apzināšanās un mūsu pašu līdzdalība kā sevis, pasaules un Visuma vērotājiem. Novērotāja fizikā sākam apzināties, ka pastāv vienmēr klātesoša, mainīga sadarbība starp gaismu, matēriju un mums.

Sestais princips – vērotāja ietekme, kas novērojama mikropasaules kvantu līmenī, ne vienmēr palīdz atrast autostāvvietu makropasaulē.

Septītais princips – zinātniskā izpratne par sasaistītajiem stāvokļiem mikroskopiskajā kvantu līmenī ļauj izprast arī „sasaistītos stāvokļus” cilvēku pasaulē, kas rezonē caur līdzcietību citam pret citu un dabu. Sasaistītie stāvokļi un ar tiem saistītie termini – nelokalitāte, bilokalitāte un multilokalitāte – saskan ar Visuma fraktālo dabu un hologrāfiskā cilvēka modeli.

Astotais princips – 21. gadsimta sākumā zinātnieki tikai sāk pētīt dzīvības kvantu pamatus.

Devītais princips – Visuma fraktālā daba, kas saskan ar hologrāfisko teoriju, mūsdienās ir atzīta akadēmiskās zinātnes doktrīna.

Desmitais princips – dzīvotspējīga hologrāfiskā cilvēka modeļi rodas, balstoties uz izpratni par informācijas un apziņas pārākumu. Arī tradicionālās filozofijas, piemēram, Indijā un Ķīnā, ir balstītas uz šādu izpratni. Mūsu četru dimensiju laika un telpas eksistence tiek uzskatīta par citu slēptu dimensiju sekām, kuras šī eksistence neizsakāmi bagātina.

Ievads pieredzē

Ķermenis atceras traumas un stresu, ko cilvēks piedzīvo agrā bērnībā, un nereti veido atkārtotus uzvedības šablonus, kas gadu gaitā arvien vairāk uzkrājas, jo dzīve un attiecības kļūst arvien sarežģītākas. Pāridarījumi dzīves sākumā var izveidot paradumu uzsākt vardarbības pilnas attiecības visu mūžu. Pat tad, ja šo ciklisko iznīcības šablonu nav, pamešana, nevērība un pāridarījumi bērnībā var izraisīt organismā fiziskas un ķīmiskas izmaiņas, kas paaugstina risku dzīves laikā saslimt ar nopietnām slimībām.

Gēni, kas iekodēti DNS, nav nedz statiski, nedz fiksēti. Attiecīgos apstākļos daudzu slimību gēni var atrasties neaktīvā stāvoklī, bet negatīva pieredze agrā bērnībā, kad esam visievainojamākie, var šos gēnus aktivizēt.

Uzklausīt kāda stāstu ar uzticīgu un nenosodošu attieksmi ir pats spēcīgākais dziedināšanas akts, ko spējam veikt.

Zinātniskās teorijas daļēji izskaidro, kā šķietami pasīva klausīšanās var būt tik dziedinoša. Vārdus saklausa ne tikai ausis, bet viss ķermenis. Iespējams, ka uz šiem teikumiem atsaucas tieši mūsu DNS. Iespējams, uz ķermeņa kartes vai matrices tiek projicētas jaunas ēnas, kas rada uzlabotu šablonu, uz kura veidojas dzīvotspējīgas olbaltumvielas.

Hologrāfiskā cilvēka smadzenes

Diemžēl smadzenes joprojām ir tas orgāns, par kuru zinām vismazāk. Apziņa, kas veido un analizē fraktāļus un visu pārējo, joprojām ir noslēpums sev pašai.

Mūsu smadzenes, bez šaubām ir fraktāls orgāns, kura augstākie centri ir saspiesti ciešu kroku un vagu formā. Tādēļ galvaskausā satilpst ārkārtīgi daudz šūnu ārkārtīgi mazā telpā, turklāt veidojot ārkārtīgi efektīvus komunikācijas kanālus.

Ja mūsu hologrāfiskais Visums patiešām ir miglaina, savstarpēji pārklātu lauku masa, smadzeņu garozas redzes zona ir tā vieta, kurā tiek radīta liela daļa vizuālās realitātes.

Uzskatīt mūsu smadzenes par kvantu datoru ir nepieciešams, lai varētu spert nākamo soli un atrisināt noslēpumu, kā tieši rodas apziņa. Skatoties uz daudznozīmīgiem attēliem, piemēram, slaveno vāzi, ko var uztvert arī kā divu seju profilus, notiek kvantu procesi. Attēls pastāv varbūtības stāvoklī, līdz caur uztveres aktu tas kolapsē un kļūst vai nu par vāzi, vai divām sejām.

Penrouza un Hammerofa apziņas modelis

Mikrocaurulītes atrodas visā ķermenī. Tās izskatās pēc trīskāršas formas olbaltumvielu molekulām, kas cieši savītas ap centrālo tuneli. Mikrocaurulītes ir svarīga skeleta daļa; tās veido saistaudu matrici, kuras zari fraktāļu veidā sniedzas uz visiem ķermeņa nostūriem un kā mazītiņi pavedieni un anteniņas iestiepjas katrā no mūsu 50 triljoniem šūnu, veidojot ne mazāk kā 70% katras šūnas tilpuma.

Citoskelets un mikrocaurulītes ir pat ļoti mazos organismos, kuriem nav nedz smadzeņu, nedz nervu sistēmas. Piemēram, dīķos mītošajai tupelītei, kas uz šīs planētas dzīvo jau aptuveni 540 miljonus gadu.

Mikrocaurulītes ir arī dzīvnieku un daudzu augu šūnās, bet to nav zilzaļajās aļģēs, baktērijās un vīrusos.

Dzīvības inteliģence nav izskaidrojama tīri lineāros, klasiskās fizikas terminos. Zinātnieki ir vienisprātis vienā svarīgā jautājumā: visjaunāko datoru vadīto robotu intelekts nobāl salīdzinājumā ar visparastākās skudras prāta spējām.

Rodžers Penrouzs ir izvirzījis hipotēzi, ka mikrocaurulītēm ir būtiska nozīme apziņas veidošanā, jo tajās satiekas kvantu un klasiskās laiktelpas pasaules; tieši šajos mikroskopiskajos veidojumos kvantu pasaule kolapsē, pārvēršoties par fizisko pasauli – mūsu apziņu un uztveri.

Tā kā smadzeņu šūnas dalās un vairojas ļoti reti, mikrocaurulītēm smadzenēs acīmredzot ir arī citas funkcijas. Smadzeņu šūnās mikrocaurulītes ir ļoti daudz, turklāt tās nereti ir tikpat garas kā neironi un sākas (vai beidzas) pie dendrītiem, šūnu elektriskās savienošanās punktiem (sinapsēm).

Ir svarīgi, ka mikrocaurulītes veidojošās olbaltumvielas ir izkārtotas fraktāļu veidā, tāpat ir svarīgi, kā tās kombinējas, veidojot lielākas struktūras. Piemēram, to smalkajos spirālveida olbaltumvielu šablonos ir iekodētas klasiskās Fibonači skaitļu virknes, kas matemātiski un hologrāfiski saista tās ar daudz ko mūsu ķermenī un ārpus tā.

Olbaltumvielas, kas veido šos intriģējošos molekulu šablonus, sauc par tubulīniem, un tās pastāv pāros ar savstarpēji komplimentāriem, pretējiem elektriskajiem lādiņiem. Tas teorētiski ļauj mikrocaurulītēm darboties kā klasiskam datoram, kas iekodē informāciju binārā formā jeb „bitos”, sastāvošos vai nu no „1”, vai arī „0”. Efektīvais tubulīna molekulu fraktāļu iesaiņojums un, iespējams, arī to „svētā” ģeometrija, padara mikrocaurulītes par cienījamu kandidātu šūnas datora titulam. Penrouzs un Hamerofs šos veidojumus pat uzskata par kvantu datoriem.

Revolucionārā ideja ir tāda, ka mikrocaurulītes darbojas gan kā klasiskais, gan kvantu dators. Penrouzs un Hamerofs apraksta, kā šie stāvokļi strauji un nepārtraukti mijas, „neapzināti” sapludinot universālo kvantu informāciju ar klasisko informāciju, ko smadzenes saņem no ķermeņa. Viņi uzskata, ka mikrocaurulītēs pastāv ļoti izsmalcināts atgriezeniskās saites mehānisms, kas rada harmonisku līdzsvaru starp kvantu stāvokli un klasisko pasauli, pa kuru tas pārvēršas.

Kritiķiem ir divi pretargumenti – sasaistītie stāvokļi var pastāvēt tikai ļoti zemā gaisa temperatūrā, turklāt līdz šim dekoherence jeb kvantu stāvokļa kolapss ir demonstrēts tikai uz ārkārtīgi īsu laiku, tādēļ jāšaubās, vai to var uzturēt gana ilgi, lai tas ietekmētu apziņu. Penrouzs un Hamerofs atspēko šos argumentus ar aprēķiniem, kas pierāda, ka tas patiešām ir iespējams.

Kopumā teorija, ka mikrocaurulītes piedalās apziņas un uztveres veidošanā, labi saskan ar hologrāfiskā cilvēka modeli. Tā atzīst, ka realitāte, kas pastāv aizsegta ikdienas skatam, ir primārais spēks, proti, informācijas matrice, kuras dzīva un jutīga daļa esam arī mēs. Tas cieši saskan arī ar Bekenšteina aprēķiniem, ka visu Visuma informāciju var saglabāt uz liela ekrāna mazākajā Planka konstantes punktā.

Pieredze rāda, ka koherences stāvoklis visā ķermenī vislabāk ir sasniedzams tad, ja aktīvais un domājošais prāts ir apklusināts. Vienkāršs un efektīvs veids, kā šādu stāvokli panākt, ir koncentrēties uz elpošanu vai arī uz jebkuru ķermeņa daļu, vienlaikus maigi elpojot.

Racionālais prāts

Izglītības trūkums nav lielākais ļaunums. Pārāk daudz gudrības un mācīšanās kopā ar nepareizu audzināšanu ir krietni sliktāk / Platons

Intuitīvais prāts ir svēta dāvana, bet racionālais prāts ir uzticams kalps. Mēs esam radījuši sabiedrību, kas godā kalpu un ir aizmirsusi par dāvanu / Alberts Einšteins

Intuitīvais prāts

Kad atrodamies atbrīvotā, intuitīvā un radošā stāvoklī, elektroencefalogramma reģistrē smadzenēs alfa viļņus, kuru frekvence ir aptuveni 8-13 Hz. Zīmīgi, ka šāds smadzeņu viļņu zīmējums fiksējams tikai tad, ja acis ir aizvērtas. Procesā, ko sauc par alfa-bloķēšanu, šis zīmējums tiek izjaukts, tiklīdz atveram acis. Alfa-bloķēšana notiek pat tad, kad ar aizvērtām acīm pievēršam uzmanību apkārtējai videi. Tomēr, atverot acis pilnīgi tumšā telpā, alfa-bloķēšana nenotiek.

Īsi apkopojot, acs pārvērš gaismas enerģiju informācijā, kuru var nosūtīt uz smadzeņu garozas redzes zonu, kur mikrocaurulītes to pārvērš par pazīstamajām laika un telpas dimensijām. Elektriskā aktivitāte, kas, kā tiek uzskatīts, ir saistīta ar šo procesu – matrices kolapsu un pārvēršanos mūsu klasiskajā četru dimensiju pasaulē, - notiek daudz augstākā 40 Hz frekvencē (gamma viļņi).

Cilvēkiem, kas cieš no hroniska alkoholisma, novērojama daudz mazāka alfa viļņu aktivitāte nekā citiem.

Tomēr alfa-bloķēšana nav absolūta, jo dažādas smadzeņu daļas var jebkurā brīdī ieslēgt un izslēgt. Ir pierādīts, ka alfa ritmi daļēji bloķējas, piemēram, gaidot jaunu sensoru informāciju.

Alfa stāvoklī ir mazāk trokšņu, kas novērš uzmanību no sajūtām. Mēs pat varam ieslīgt viegli hipnotiskā transā – apziņas stāvoklī, kas atšķiras no nomoda, domāšanas un racionālās aktivitātes stāvokļa. Mēs kļūstam atvērtāki suģestijas spēkam. Tā kā mazi bērni daudz laika pavada šādā rotaļīgā apziņas stāvoklī, viņi ir ļoti viegli ietekmējami un suģestējami. Tomēr bērns alfa stāvoklī var apstrādāt arī laimes, mīlestības un drošības stāvokļus, kas samazina risku vēlāk kļūt par bēdīgu, vientuļu un atkarību mocītu pieaugušo.

Dziļā hipnotiskā un meditatīvā transā smadzeņu viļņu frekvences ir 4-7 Hz (Tēta stāvoklis). Šajā stāvoklī esam savienojušies ar zemapziņu, tādēļ varam atminēties bērnības notikumus, ko domājošais prāts ir izstūmis no ikdienas apziņas. Šajā dziļajā hipnozes stāvoklī varam izturēt pat zobārsta urbja radītas sāpes.

Smadzenes spēj izprast neskaidro informāciju, ko uztver maņas, pārvēršot to noderīgā formā. Hologrāfisko smadzeņu modelis uzskata, ka šī apziņa vai apzināšanās ir kaut kas vairāk nekā tikai parasta „datorprogramma”. Mūsu smadzenes ir kvantu datori, kuriem ir piekļuve universālajai bezgalīgo iespējamību krātuvei un kas rada mums nebeidzamus radošuma un brīvās gribas līmeņus.

Cilvēki, kas pārdzīvojuši nāves tuvuma vai ārpusķermeņa pieredzi, bieži vien jūras atbrīvoti no uztraukuma un paškritikas nastas. Iespējams, visgrūtāk izprotamā hologrāfiskā cilvēka modeļa daļa ir nevis tā, ka pasaule visapkārt ir unikāla, bet gan tā, ka mūsu pašu miesa, asinis un kauli ir tāda pati ilūzija vai vismaz viena versija daudz lielākai realitātei. Cilvēks, kas atdalījies no ķermeņa, dabiski uztver šo konceptu labāk nekā citi.

Jūtas

Ja jūtas un pieredze ir daudz fundamentālāki instrumenti nekā loģiskā domāšana, tad atbildes varam atrast, vispirms vēršoties pie jūtām un subjektīvās pieredzes. Uztvere un domāšana tad var nodarboties ar to, kam tās radītas, proti, ziņojuma atkodēšanu, ko saņemam tīrā, bet neizmērāmā formā.

Hologrāfiskā cilvēka modelis atzīst, ka informācijai ir primāra un fundamentāla loma Visumā un ka šo universālo informāciju var aprakstīt kā vienojošu apziņas lauku. Mēs saņemam informāciju vistīrākajā formā caur savām jūtām, instinktiem un (kad sirds ir atvērta) intuīciju.

Jūtas reprezentē smalkas vibrācijas apziņas laukā. Var tikai minēt, kā sirds saņem un pārraida šīs vibrācijas ķermenim, kas uztver tās kā jūtas. Lai to izprastu, mums jāpieņem uzskats, ka sirds – orgāns ar vislielāko elektromagnētisko potenciālu – var sasniegt tādu pašu pilnīgu līdzsvaru, kāds ir atklāts divu atomu sasaistītajā stāvoklī.

Tiklīdz nelokālā informācija tiek saņemta, sirds gan lokāli, gan hologrāfiski pārraida to pārējam ķermenim. Lokālā pārraide notiek ar ķīmisko vielu palīdzību un ar pulsējošas enerģijas viļņiem, kas izplatās un mijiedarbojas ar enerģijas laukiem visā ķermenī. Veidojas interferences raksti. Ķermenī veidojas koherenta vide (neitralizējot spēku, ko sauc par destruktīvajām interferencēm), kurā var veidoties sasaistītie stāvokļi ar citiem informācijas laukiem un to galveno avotu. Citiem vārdiem sakot, veidojas ķermeņa nelokālie, hologrāfiskie savienojumi ar vienoto lauku. Tādēļ teorētiski tieši sirds saņem un pārraida ķermenim un smadzenēm smalkās izmaiņas vienotajā laukā, kuras reģistrējam kā „jūtas”.

Pastāv pat eksperimentāli pierādījumi par paredzēšanu, kad sirds un smadzenes var sajust notikumus pirms to fiziskās uztveres. Sirds šo intuitīvo informāciju saņem agrāk nekā smadzenes. Hologrāfiskais modelis atzīst arī to, ka sirds un ķermeņi izstaro apkārtējā vidē informācijas laukus gan lokāli, gan nelokāli. Vismaz teorētiski tas vairo lūgšanas un globālās apziņas konceptu ticamību.

Sektas un kontrole

Pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka bērniem, kas pakļauti vardarbīgu filmu, televīzijas raidījumu un datorspēļu ietekmei, ir daudz lielāks agresīvās uzvedības risks gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.

2007.g. veikts pētījums atklāja, ka emocionālās traumas risks jauniem cilvēkiem, kas skatās vardarbīgas TV pārraides, ir otrajā vietā tikai aiz riska saslimt ar vēzi no smēķēšanas.

Bērniem veiktas EEG parasti uzrāda alfa vai tēta smadzeņu viļņus, kas ir piemērotākais stāvoklis radošai rotaļai un diemžēl arī suģestējošai ietekmēšanai. Bērna zemapziņā var dziļi iesēt dažādas idejas, jo tam vēl nav attīstītas spējas atšķirt vai racionalizēt notiekošo.

Pieaugušo prāta kontroli dēvē par smadzeņu skalošanu. Amerikāņu psihiatrs Rpberts Džejs Liftons to apzīmē kā domāšanas reformu.

Viņš identificē astoņus būtiskus punktus, kas palīdz cilvēkam saprast, vai pret viņu ir veikts prāta kontroles process.

1. Vides kontrole – ierobežo komunikāciju ar ārējo pasauli.

2. Mistikas manipulācija – par šādu manipulāciju liecina apgalvojumi par augstāku mērķi vai „brīnuma” demonstrēšana procesa sākuma stadijā.

3. Prasība pēc šķīstības – tikai grupa spēj ieviest būtiskas izmaiņas cilvēkā un sabiedrībā kopumā.

4. Grēksūdzes kults – uzstājīga prasība atklāt pagātnes „grēkus”, kā arī negatīvas domas par grupu.

5. Svētā zinātne – grupas uzskati atspoguļo absolūto patiesību; debatēm šeit vairs nav vietas.

6. Emocionāla valoda – stingra turēšanās pie ierobežotas vai modificētas valodas; tas ierobežo debates un diskusijas līdz „melns vai balts” dogmai.

7. Doktrīna augstāk par cilvēku – personīgā pieredze, kas nesaskan ar doktrīnu, tiek noliegta.

8. Eksistences noliegšana – tie, kas atstāj grupu vai pastāv ārpus tās, ir nolemti.

Prāta kontroles stāvokli var iedvest arī ar noteiktām hipnozes tehnikām.

Var izmantot arī medikamentus, piemēram, rohipnols – benzodiazepīna klases nomierinošs un hipnotisks līdzeklis – ir iemantojis „izvarošanas medikamenta” reputāciju. Pēc vielas iedarbības beigām upuris neko neatceras.

Ietekmēt var arī bez medikamentiem. Piemēram, dziedēšanas prakse ir saistīta ar tehnikām, kuru mērķis ir izraisīt pacientam dziļas relaksācijas stāvokli.

Labākā aizsardzība pret prāta kontroli ir apziņa par tiesībām izmantot brīvo gribu.

Hologrāfiskā cilvēka pieredzes kopsavilkums

Hologrāfiskā cilvēka modelis atzīst, ka zem un aiz Visuma fiziskās struktūras pastāv tīras informācijas pasaule. Ķermenis uztver šo informāciju un tiek izveidots no šīs matrices.

Hologrāfiskajā cilvēkā nav nekādas hierarhiskās kārtības; orgāni, asinis, saistaudi, kauli, muskuļi un audi savienojas un papildina cits citu patiesi integrētā veidā.

Smalkās izmaiņas informācijas laukā uztver sirds, kas tās nodod pārējam ķermenim, arī smadzenēm.

Šo informāciju ir iespējams raidīt arī ārpus fiziskā ķermeņa robežām – citiem cilvēkiem, kas atrodas gan tuvu, gan tālu.

Smadzenes apstrādā informāciju, ko saņemam no maņām, un pārveido to pazīstamajās laika un telpas dimensijās.

Karla Pribrema darbos izvirzīta teorija, ka maņas darbojas kā īpašas lēcas, kas fokusē dziļākos informācijas laukus, pārveidojot tos izmantojamā formātā, ko smadzeņu šūnas spēj interpretēt. Šī pārveidošana notiek smadzeņu šūnu mikrocaurulītēs. Tieši tur veidojas uztvere, apziņa un kvantu pasaules izpratne. Fiziķi teiktu, ka tur kvantu pasaule kolapsē, pārvēršoties par materiālo pasauli.

Pastāv smalka sadarbība starp gaismu, matēriju un mums. Subjekts un objekts ir nedalāmi.

Hologrāfiskais cilvēks – minējumi

Cilvēkiem, kuri nav baudījuši empātisku audzināšanu un labu izglītību, daudz biežāk ir izteikti sliktas uzklausīšanas spējas. Cilvēki, kas reaģē uz savām sajūtām ar dusmām vai agresiju, visticamāk, bērnībā pieredzējuši šādu uzvedību no savu vecāku vai aizbildņu puses. Svarīgākais problēmas risinājums ir izglītība.

Ir svarīgi ieaudzināt bērniem veselīgu izpratni par nāvi. Rietumu sabiedrības koncentrēšanās uz materiālo bagātību un materiālajām zinātnēm nav veicinājusi debates par šo jautājumu.

Modernā zinātne ir izkļuvusi ārpus laika un telpas šaurajām robežām, sniedzot plašāku izpratni par dzīvību un nāvi. Enerģija un matērija ir savstarpēji aizvietojamas un laiks ir relatīvs.

Saskaņā ar pirmo termodinamikas likumu enerģiju, arī mūsu enerģiju, nevar iznīcināt, to var tikai pārveidot. Otrais termodinamikas likums vēsta, ka cilvēka ķermenis nenovēršami sabrūk. Kvantu fizika atzīst, ka pastāv citas pasaules un mūsu fiziskā būtība ir no tām atkarīga.

Nenoteiktības principa Kopenhāgenas interpretācija ļauj uzskatīt, ka mēs kā novērotāji esam ļoti būtiska realitātes veidošanas sastāvdaļa. Savukārt Bekenšteina, Suskinda un Hūfta hologrāfiskais modelis izvirza ideju, ka Visuma pamats ir informācijas matrice un uztvertā realitāte ir prāta konstrukcija.

Tātad vienīgā realitāte, ko zaudējam nomirstot, ir virtuāla. Ja tā patiešām ir, mēs atgriežamies pie sava pirmavota – izkaisīti plašajā un drošajā apziņas jūrā. Tomēr zinātne pagaidām nespēj to apstiprināt ar neapgāžamiem faktiem.

Hologrāfiskais cilvēks – zinātnes, medicīnas un tehnoloģiju nākotne

Futūrists Rejs Kurcvails paredz, ka līdz 2018.gadam datoru informācijas saglabāšanas spējas būs tādas pašas kā cilvēka smadzenēm; līdz 2030.gadam nanomašīnas, kas ievadītas smadzenēs, spēs radīt pilnīgu virtuālo realitāti, bet līdz 2045.gadam – singularitātes punktam – mēs par 1000 dolāriem varēsim iegādāties datoru, kas būs miljardiem reižu spēcīgāks par smadzenēm.

Hologrāfiskā cilvēka hipotēze izaicina šo, iespējams, ekstrēmo nākotnes vīziju. Hologrāfiskā cilvēka inteliģence ir daudz pārāka par datora kalkulēšanas un informācijas apstrādes spējām, pat ja dators uzskata, ka ir gudrāks nekā miljons smadzeņu.

Turklāt, ja kvantu pasaules apstrāde patiešām notiek cilvēka smadzeņu šūnu mikrocaurulītēs, mūsu smadzenes spēj veikt 1028 operācijas sekundē, kas ir triljons reižu ātrāk, nekā kādreiz tika uzskatīts.

Lai arī cik attīstītas būtu nanotehnoloģijas, mikroskopiskās iekārtas, kas tiks ievadītas asinīs, tā arī paliks tikai mazītiņas ātrās palīdzības mašīnītes, bet galvenās problēmas būs cilvēku slimību patiesie cēloņi – slikts uzturs, piesārņota vide, neatrisinātas pagātnes problēmas un citas nelaimes, kas laika gaitā vēl tikai atklāsies.

Vispārsteidzošākie atklājumi medicīnā parasti nav bijuši atkarīgi no tehnoloģiju attīstības, bet gan no harmoniskas daudzu ci