Kā izskaidrot zibens skarto cilvēku paranormālās spējas?
Amerikāņu rakstnieks Marks Tvens ar sev raksturīgo melno humoru reiz teicis: “Pērkons ir labs, pērkons ir iespaidīgs, bet zibens ir tas, kurš padara visu darbu.” Zibens darbi – baiļu un panikas sēšana, šokējošie spērieni, kas nes nāvi un postu – cilvēci vajā kopš tās dzimšanas. Tomēr mēs vēl arvien jūtamies melni un maziņi šīs Dabas bargās grimases priekšā. Bet varbut Pikachu vainigs? 
Latvijas vasara, tik gaidīta un vienmēr par īsu, nes līdzi arī savus briesmu stāstus, un viens no tiem ir saistīts ar zibeņošanu. Piemēram, pēdējo trīs gadu laikā mūsu mazajā valstī ir notikuši vairāk nekā simts ugunsgrēku, ko izraisījusi zibens izlāde. Ik gadu zibens ķer arī vairākus cilvēkus.
Tagad ar satelītu novērošanas iekārtu palīdzību ir iespējams reģistrēt katru zibeni uz mūsu planētas. Piemēram, 15. jūnijā internetā zibeņošanas kartē dati uzrādīja: pēdējo 24 stundu laikā Eiropā vien bijuši 70 784 zibens spērieni, tas ir, vidēji 52,9 spērieni minūtē! Tiktāl nu esam, spējam reģistrēt, paredzēt, taču – ko tas dod?
Šā gada zibenīgie nedarbi
Teju ik dienu pasaules mediji ziņo par zibens izraisītiem nelaimes gadījumiem, un arī sociālie tīkli ir pilni ar šādām aculiecinieku liecībām, kopš katram mobilā telefona lietotājam ir momentāna iespēja to nofotografēt vai uzņemt video (kas patiesībā ir bīstami).
Šis gads nav nekāds izņēmums. Jau janvārī pasauli pāršalca ziņa, ka zibens spēriens spēcīga negaisa laikā apskādējis Riodežaneiro pasaulslaveno Kristus Pestītāja statuju ar plaši izplestajām rokām, precīzi trāpot labās rokas īkšķī. Tas bija gana savādi, jo iepriekšējā mēnesī zibens spērienā statuja jau bija zaudējusi citu labās rokas pirkstu. Jāsāk domāt, ka zibenim ir sakars arī ar kristīgo ticību, ne tikai ar senajām indoeiropiešu reliģijām, tostarp latviešu mitoloģiju, kur Pērkons ar zibeni ir viena no galvenajām dievībām. Kad 2013. gada 11. februārī zibens divreiz iespēra Vatikānā pa Svētā Pētera bazilikas smaili, – tikai dažas stundas pēc tam, kad pāvests Benedikts XVI šokējošā kārtā bija atkāpies no amata –, ticīgie to arī uztvēra par zīmi no augšas. Tiesa, nekas nenotika, jo bazilika ir labi nodrošināta ar zibensnovedējiem, tomēr Vatikāns bija spiests mierināt savas avis, oficiāli paziņojot – šis notikums “nav dievišķās iejaukšanās simbols”.
Protams, tie, kas tic fizikai, zināja īsto iemeslu – zibenim ir tieksme iespert augstākajos punktos apkārtnē. Tāpēc nav brīnums, ka tas šā gada maijā trāpīja arī Eiropas augstākajā celtnē – jaunajā Londonas stiklotajā 87 stāvu debesskrāpī Shrade, ko dēvē par Stikla lausku. Tvitera lietotājs, kam paveicās nofotografēt šo zibens spērienu, piedzīvoja savu zvaigžņu stundu, tiesa, tikpat īsu kā pats zibsnis, jo ātri vien sekoja jauni zibens varoņdarbi.Piemēram, spēriens Rietumu puslodes augstākās celtnes – One World Trade Centre – antenā Ņujorkā. Šis 104 stāvus augstais debesskrāpis ir viena no celtnēm, kas tapusi 11. septembrī teroristu sagrautā Pasaules tirdzniecības centra vietā.
Tomēr spērieni pret zibeni apdrošinātās celtnēs ir tikai ziediņi – daudz traģiskākus postījumus tas nodara cilvēkiem un dabai. 15. janvārī lielā karstuma laikā Austrālijā plosījās tik neganti negaisi, ka zibens spērieni vienā naktī vien izraisīja 256 ugunsgrēkus. Argentīnā zibens trāpīja atpūtnieku pūlī kādā pludmalē – trīs jaunieši bija momentāni beigti, trīs sievietes guva pamatīgus apdegumus, un vēl ap 20 cilvēkiem dabūja dažādas traumas.
Patiesībā ik sekundi uz Zemes notiek 40–50 zibeņošanas gadījumu (gandrīz 1,4 miljardi zibeņu gadā), no kuriem aptuveni 70 procenti norisinās tropu un ekvatoriālajos apgabalos, bet gandrīz nemaz – Ziemeļu, Dienvidu polā un Sahāras tuksnesī.
Latvijā sasper mājas, govis un elektroierīces
Par laimi, Latvija nav tropu joslā, un negaisi mums draud tikai vasarā. Tas gan nenozīmē, ka esam pasargāti no zibens izraisītiem postījumiem un pat upuriem. Šogad par pirmajiem kritušajiem kļuvušas govis. 22. aprīlī negaisa laikā, izdzirdot fermā sprādzienu, Dagdas novada zemnieku saimniecības Krastiņi saimniece gāja skatīties, kas noticis, un ieraudzīja septiņas zibens nospertas govis...
Apdrošināšanas kompānija BALTA jau maijā ziņoja, ka ir saņemti pirmie atlīdzību pieteikumi par zibens nodarītajiem zaudējumiem, lai gan pieredze rāda, ka aktīvākie zibens mēneši Latvijā parasti ir jūnijs un jūlijs. Pēdējo divu gadu laikā zibens negadījumos BALTA ir atlīdzinājusi zaudējumus privātpersonām vairāk nekā 200 000 eiro vērtībā. “Zibens nodarītais posts var būt dažāds – no saspertas elektriskās tējkannas līdz pat nodegušai ģimenes mājai,” stāsta BALTA atlīdzību direktors Ingus Savickis. “Vairākumu atlīdzību pieteikumu, kuru iemesls ir zibens, no klientiem saņemam tieši par mājas elektroierīču bojājumiem. Vidēji vienā zibens spērienā tiek iznīcinātas ierīces 305 eiro vērtībā.”
Zibens spēriens aptuveni miljons reižu pārsniedz ikdienā nepieciešamo spriegumu elektroapgādes tīklā. Taču par tiešo spērienu daudz lielāka iespējamība ir tā, ka zibens radītais lādiņš sasniedz ierīces pa elektrības un sakaru tīkliem lielā apkaimē. Pēc BALTA datiem, visbiežāk tā tiek bojāti datori (18% no visām cietušajām elektroierīcēm) un televizori (16%), kā arī ledusskapji, dekoderi, apkures katli, veļasmašīnas, cepeškrāsnis, elektriskās plītis, trauku mazgājamās mašīnas, ūdens sūkņi.
Apdrošināšanas sabiedrības ERGO zibens sabojāto ierīču TOP 5 ir: datori un televizori; signalizācijas un apsardzes videokameras; zāles pļāvēji; elektriskie vārti un veļas mašīnas. ERGO eksperti secinājuši, ka vidējās izmaksātās kompensācijas par zibens radītajiem zaudējumiem ir bijušas pat četras reizes lielākas –no 3000 līdz 4000 latiem – nekā par vētras postījumu radītajiem. Piemēram, 2012. gadā zibens izraisīta pārsprieguma dēļ ERGO izmaksāja pat rekordlielu – 20 000 latu – kompensāciju.
Zibens vainojams arī ugunsgrēku izraisīšanā. Kā liecina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta statistika par pagājušo gadu, ugunsgrēku skaits, kuru iespējamais iemesls (policija vēl noskaidro) ir zibens izlāde, attiecas uz 49 negadījumiem. 2011. un 2012. gadā tādu ugunsgrēku bija ap trīsdesmit.
Kad caur tevi izskrien zibens
Protams, manta ir manta – daudz svarīgāk, ja no zibens cieš veselība vai pat tiek zaudēta dzīvība, un arī šādi gadījumi ir bijuši. Vairāki cilvēki zibens spērienu saņēmuši, negaisa laikā stāvot pie atvērta loga un – vēl neprātīgāk – runājot pa mobilo telefonu. 2010. gada augustā kāda 49 gadus veca sieviete Babītes apkārtnē ar mobilo telefonu fotografēja zibeni, kad tas pēkšņi iespēra viņai, radot sajūtu, ka zibens it kā izskrējis cauri viņas rokām, kas pēc tam tirpušas visu nakti, liekot no rīta meklēt ārsta palīdzību.
2010. gada 8. augustā mediji ziņoja pat par diviem zibens skartajiem. Grobiņā 63 gadus veca sieviete dabūja zibens spērienu, turot rokas pie krāna, un piedzīvoja īsu bezsamaņu. Valmierā pavecāka sieviete cieta, kad zibens bija iespēris mājas elektrības sadales skapī un, iespējams, virzījies pa radiatoriem. Sieviete guva elektrotraumu, atrodoties tuvu pie radiatoriem un turot rokās slapju lietussargu. Kāds cits cilvēks guva zibens spērienu, visticamāk, caur elektrības rozeti mājās.
Par laimi, Latvijā zibens nosper cilvēku ļoti reti. Viens no nesenākajiem gadījumiem, kas tiešām varēja beigties letāli, bija 2010. gada 23. jūlijā Kauguros. Astoņpadsmit gadus veca meitene kopā ar draugu ogoja mežā, kad viņus pārsteidza zibens spēriens – tas trāpīja jaunietei galvā, bet puisis, kurš atradās blakus, no trieciena tika atsviests vairākus metrus nost. Pēc zibens spēriena meitene piedzīvoja klīnisko nāvi, tā vēlāk paziņoja ārsti. Viņa neelpoja, un pulsa nebija – par savu izdzīvošanu viņa varēja pateikties tikai tam, ka draugs neapjuka. “Ar elektrību nedabūju, mani aizmeta pa gaisu. Kājās pielēcu ar smaidu sejā – o, kas tas bija?!” pēc tam stāstīja puisis. “Tad ieraudzīju blakus viņu – guļam uz mutes. Pieskrēju klāt, apvēlu riņķī: viena acs taisni skatās, viena aizgriezusies, siekalas pa muti tek, bija degušu matu smaka.” Puisis sāka elpināšanu, sirds masāžu, un viņam izdevās draudzeni glābt.
Mediķi konstatēja cietušajai pa visu ķermeni neizskaidrojamus, sīkus, nedziļus apdegumus un apmēram 6% apdegumu uz kājām, bija apsviluši arī mati. Mobilais telefons viņas kabatā bija izkusis. “Pamodos slimnīcā, bet tas bija dažas dienas vēlāk, kad sapratu, ka esmu slimnīcā, pirmās dienas vispār neatceros,” vēlāk atzina cietusī. Zibens spēriens galvā bija izraisījis centrālās nervu sistēmas bojājumus un iekšējus organisma apdegumus, kā dēļ jaunā sieviete pat sākumā bija piekalta pie ratiņkrēsla. Pateicoties savam optimismam un gribasspēkam, trīs nedēļas pēc zibens spēriena viņa jau varēja nosēdēt un ar atbalstu sāka spert pirmos soļus. Lai arī ārstēšana veicās sekmīgi, zibens spēriena sekas saglabājas uz visu mūžu.
Savdabīgi, ka Latvijā zibens, šķiet, vairāk ķer sievietes, bet pasaules statistika liecina – vismaz 80% gadījumu cietušie ir vīrieši. Un upuru ir daudz – ik gadu no zibens spēriena iet bojā 24 000 cilvēku, un vēl vismaz 240 000 tiek ievainoti.
Lihtenberga figūras un citas traumas
Zibens ievainojumi ir tik izplatīta parādība, ka radies pat jauns medicīnas virziens – keraunomedicīna, kas pēta zibens radīto ievainojumu medicīniskos aspektus. Pēc statistikas, 10–30% zibens spērienā cietušo mirst, un ap 80% izdzīvojušo gūst nopietnus, ilgtermiņa ievainojumus. Galvenie zibens traumas izraisošie faktori ir elektriskais lādiņš, karstums un to izraisītais mehāniskais spēks.
Zibens var trāpīt upurim tiešā ceļā vai arī atlecot no kāda cita objekta vai zemes. Tiešā trāpījumā elektriskā strāva izplūst cauri ķermenim, bet, tā kā cilvēks ir slikts elektriskais vadītājs, tā lielā mērā it kā izšķīst pret šo šķērsli. Tomēr tā saglabā pietiekami augstu voltāžu, lai, arī novirzīta no galvenā trieciena, radītu ārējus ievainojumus. Metāliski priekšmeti, kas ir kontaktā ar ādu, piemēram, rotas, var koncentrēt zibens enerģiju un, būdami labāki elektrovadītāji, pavērt ceļu stiprākai strāvai un attiecīgi smagākiem ievainojumiem, piemēram, apdegumiem, kūstot metālam.
Zibens bieži vien atstāj tipiskus ādas apdegumus – Lihtenberga figūras, ko jau 18. gadsimtā atklāja vācu ārsts Georgs Lihtenbergs. Tie ir sarkanīgi, papardēm līdzīgi raksti, ko dēvē arī par zibens ziediem. To uzplaukšanu izraisa zemādas kapilāru plīsumi, kad cauri tiem izskrien elektriskā strāva, vai arī mehāniskais trieciena vilnis pēc zibens izlādes. Lihtenberga figūras saglabājas ādā vairākas stundas vai dienas, un tas parasti ir nozīmīgs rādītājs, lai noteiktu nāves cēloni – vai tā iestājusies no zibens.
Elektriskā strāva, plūstot caur un ap upura ķermeni, parasti arī rada lielu elektromagnētisko lauku ar spēcīgu elektromagnētisko impulsu, kas var izraisīt elektriskos uzplūdus nervu sistēmā vai sirdsdarbībā. Tāpēc daudzi cietušie piedzīvo sirdsdarbības apstāšanos vai lēkmes, kaut arī viņiem nav nekādu ārēju traumu. Tas attiecas arī uz tiem, ko nav skāris tiešs zibens spēriens, bet kas atradušies tam ļoti tuvu. Zibens aculiecinieki var ciest arī no dzirdes traucējumiem un bungādiņu plīsuma.
Zibens bultas temperatūra izlādes brīdī ir piecas reizes karstāka par Saules virsmu – ap 30 000 grādu! Par laimi, zibens upurus parasti neskar šī uguns, jo strāva izlādējas momentāni, tomēr karstums ir pietiekami liels, un var izraisīt gan audu apdegumus, gan plaušu un krūškurvja bojājumus – tam strauji izplešoties sakarsušā gaisa dēļ.
Zibens skartie ir īpaši pacienti – jo viņu slimība ir maz pētīta un atstāj plaša spektra sekas uz ilgu laiku, ja ne uz mūžu. “Šogad ir desmitā gadadiena, un pat vēl tagad es jutu, ka esmu veikusi kārtējo soli veselības uzlabošanā,” 2001. gadā atzina amerikāņu rakstniece Grētele Ērliha, kuru 45 gadu vecumā ķēra zibens viņas Vaiomingas rančo. “Jā, tas pilnībā mainīja manu dzīvi. No ārkārtīgi aktīvas rančo rakstnieces, kas ik dienu strādāja pārāk daudz stundu gan fizisku darbu, gan rakstot, kļuvu par invalīdi. Man teica, ka es nedzīvošu ļoti ilgi un, ja dzīvošu, tad pašļūkāšu pa pludmali pāris metru dienā un atgriezīšos mājās atpūsties.” Ērlihai veicās satikt izcilu kardiologu, kurš viņu iedrošināja cīnīties par savu veselību. Par savu piedzīvoto zibens spērienu un ceļu uz atveseļošanos viņa sarakstīja dokumentālu grāmatu, tagad viņa daudz ceļo un turpina rakstīt.
“Cik savādi, ka mēs staigājam apkārt šajos ķermeņos, dzīvojam viņos, mirstam tajos, mīlējamies ar tiem, tomēr gandrīz neko nezinām par viņu intīmajām darbībām, par homeostāzes jocīgo balansēšanas darbu, par orgānu un sistēmu smalko arhitektūru vai privāto, iekšējo telpu apstākļu dažādību,” apcerēja rakstniece, kurai zibens spēriens bija stimuls pievērsties sava organisma dziļai izpētei.
Tikmēr līdzās ir arī mīts, ka, iesperot zibenim, cilvēks iegūst ekstrasensa vai pareģa spējas.
Kā zibens spēriens – paranormālās spējas
Latvijā plaši pazīstams Elejas Veronikas gadījums, ko viņa pati vairākkārt stāstījusi. 1941. gada augustā piecus gadus veco meiteni kopā ar tēvu nospēra zibens. Trīs dienas viņa gulēja mirusi, bet kapos brīdī, kad zārks bija jāver ciet, pamodās un piecēlās sēdus zārkā, kam līdzās atradās tēva līķis, bet apkārt bēdu sagrauztie tuvinieki un nosirmojusī māte. Vispārējā apjukumā pirmais atguvies mācītājs, kurš izcēlis bērnu no zārka. Tajā dienā Veronikas tēvu guldīja kapā, bet viņu pašu aizveda uz Irlavas slimnīcu. “Kopš tā laika es jums visiem redzu cauri,” apgalvo dziedniece, ar to domājot spējas redzēt cilvēka iekšējos orgānus un diagnosticēt slimības.
Veronika savas spējas izskaidro ar Dieva lēmumu, kas noteikts, kad viņa piedzīvojusi nāvi. “Kad mani ar tēvu nospēra zibens, atrados tunelī, it kā akas dibenā – augšā bija liela gaisma. Mani šajā gaismas laukumā izveda vecmāmiņa. Ieraudzīju ļoti spilgtu, smaragda zaļu pļavu, kur bariņos stāvēja cilvēki baltās, bēšās un gaiši zilās drēbēs. Tad man pretī parādījās Jēzus ar izstieptu roku. Būdama bērns, nezināju, kas ir šis ārkārtīgi skaistais, gaišais cilvēks, kam no rokām tecēja asinis. Tad man parādīja Dievmāti, ko esmu uzgleznojusi. Jēzus tēvam teica: “Tev te ir jāpaliek.” Bet mani paņēma Dievmāte,” atceras Veronika. Dievs tad licis Veronikai dot visu, lai viņa varētu dziedināt.
Jautājums par zibens spēriena brīnumainajām spējām ir neizpētīts. Lielākā daļa zibens ķerto sūdzas tikai par stostīšanos, impotenci, atmiņas zudumu, depresiju, redzes un dzirdes pasliktināšanos. Tomēr ir arī gana daudz gadījumu, kas liecina par ārkārtējām un neparastām blaknēm. Slavens piemērs ir amerikānis Harolds Dīls, kuru 1969. gadā ķēra zibens uz mājas piebraucamā ceļa. “Bija tik spožs, ka nevarēju redzēt neko. Likās, esmu it kā iegājis baltā vatē,” vēlāk atcerējās vīrietis. Kad 31 gadu vecais elektriķis pēc vairākām stundām atguva samaņu, no viņa apaviem uz ceļa bija palikuši tikai zābaku šņoru caurumiņi – joprojām sašņorēti ar auklu, bet sīknauda kabatā bija sakususi. Viņš nespēja staigāt mēnesi un pārcieta mugurkaula operāciju. Toties viņš bija iemantojis pārdabisku spēju – nejutību pret aukstumu – un pat bargākajā ziemas salā staigāja šortos.
Ne mazāk interesanta novirze piemeklēja amerikāņu ārstu Toniju Cikoriju. Zibens spēriens viņu pārsteidza 1994. gadā, stāvot blakus telefona būdai. Tas apdedzināja viņa seju un kājas, viņam bija arī atmiņas problēmas, taču pēc dažām nedēļām tas pārgāja. Tad pēkšņi, divu trīs dienu laikā, 42 gadus vecais ārsts pārvērtās par melomānu – viņam radās apsēstība ar klaviermūzikas klausīšanos, lai gan iepriekš par mūziku nebija interesējies. Trīs mēnešus pēc zibens spēriena Cikorija bija jau iemācījies spēlēt klavieres un komponēja, ko arī darīja gandrīz visu savu laiku. Tagad viņam ir aktīva muzikālā karjera.
“Tas izklausījās pēc pātagas plīkšķa. Nākamais, ko atceros, es gulēju zemē, ar seju ūdenī koka pakājē,” savu liktenīgo zibens spērienu atcerējās pensionārs Edvards Robinsons, kurš negaisā bija meklējis patvērumu zem papeles. Viņa nemaņa ilga apmēram 20 minūtes, tad viņš spēja pats ieiet mājā. Zibens bija izsitis no ierindas arī viņa dzirdes aparātu – pirms deviņiem gadiem bijušais kravas automašīnas šoferis pēc ceļa negadījuma bija zaudējis redzi un dzirdi. “Kad es vakarā pamodos, sēdēju krēslā viesistabā. Varēju saskatīt dekoratīvo šķīvi uz sienas un pulksteni,” atceras Robinsons. Viņam bija atgriezusies arī dzirde. To apstiprināja arī ārsta izmeklējumi, kas nodēvēja brīnumaino atlabšanu par grāmatas vērtu gadījumu.
Par Ginesa rekordu grāmatas cienīgu izdzīvotāju kļuva ASV Šenandoa nacionālā parka mežzinis Rojs Salivans jeb Cilvēks zibensnovedējs, kurš pārcieta septiņus zibens spērienus laikā no 1942. līdz 1977. gadam! Salivans kalpo par daiļrunīgu pierādījumu tam, kāds mīts ir ticējums, ka zibens nekad nesper otrreiz tajā pašā vietā. Diemžēl par to bija pārliecināti arī apkārtējie, kas bailēs no nelaimes sāka izvairīties no Cilvēka zibensnovedēja, kurš galu galā, nespēdams paciest kādu atraidījumu mīlestībā, 71 gada vecumā nonāvējās ar šāvienu vēderā.
Kā pašam sevi pasargāt no zibens
Kā sevi pasargāt no tā riska tikt zibens saspertam dzīves laikā vienā no tām 3000 vai 5000 iespējām, kas mums katram ir statistiski aprēķinātas?
Tas nozīmē – uzmanīties ar aktivitātēm dabā, ja tuvojas negaiss ar lietu vai bez lietus, jo zibens faktiski var spert arī no skaidrām debesīm. Risks saglabājas pat līdz pusstundai pēc pēdējā novērotā zibens vai dzirdētā pērkona dārda.
Tas nozīmē arī, ka drošākā vieta ir telpās vai transporta līdzeklī, bet nekādā gadījumā – pie augstiem objektiem vai zem lieliem kokiem. Pētījumi liecina – ja nav citas iespējas, vislabāk var sevi pasargāt, izstiepjoties guļus uz zemes vai arī mežā atrodot zemāko vietu.
Ja nu tomēr nepaveicas kādam no apkārtējiem, jāzina, ka zibens skartais nav elektriski lādēts un noteikti nesitīs pa pirkstiem, ja sniegsiet viņam pirmo palīdzību, pirms ierodas mediķi.
Un, protams, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā zibens var momentāni mūs sasniegt caur neatvienotu elektrības vai interneta vadu tīkliem, bet ar saviem mobilajiem un citām līdzi nēsājamām ierīcēm mēs esam kā staigājošie mērķi zibenim.
