- Pastāv uzskats, ka cilvēkam šīs normas jāizvēlas pašam.
- Atkārtošu, vērtību sistēmai jābūt skaidri apzinātai. Cilvēkam jāsaprot, ko viņš grib, jāzina, kā to sasniegt, kādus līdzekļus drīkst un kādus nedrīkst lietot. Protams, katrs to izvēlas pats. Taču bērnam, jaunam cilvēkam ir jādod konkrēts atskaites punkts, lai audzētu savu morālo spēku.
- Vai šie grozījumi savā būtībā neatgādina bēdīgi slaveno komunisma cēlāju morālo kodeksu?
- Nevajag vulgarizēt. Jūsu pieminētais morālais kodekss bija mākslīgi konstruēta ideoloģiska sistēma, savukārt grozījumos ietvertās vērtības ir tās pašas, kas paustas latviešu dainās, Jēzus mācībā, Kanta kategoriskajā imperatīvā.
- Vai ar šo normu audzināšanu būtu jānodarbojas skolai?
- Manuprāt, kad skolām savulaik atcēla audzinošo funkciju, atstājot tikai izglītošanu, tika pieļauta milzīga, uzsvēršu - milzīga kļūda. Atcerieties, vēl pavisam nesen skolās nepasniedza pat nacionālo vēsturi! Šī ierēdņu iztapība Briseles priekšā mums maksāja ļoti dārgi. Ir izaugusi vesela paaudze, kurai vārds ''patriotisms'' šķiet vecmodīgs un atmetams. Ļoti daudziem no tiem, kuri ir pārcēlušies uz Īriju vai Angliju, nav ne mīlestības uz savu dzimteni, ne nostalģijas pēc tās.
- Nu viņu aizbraukšana lielākoties skaidrojama ar darbavietu trūkumu.
- Es tam piekrītu tikai daļēji. Atļaujiet uzdot pretjautājumu - kas liedza šiem cilvēkiem pašiem radīt jaunas darbavietas?
- Ne jau visi var būt uzņēmēji.
- Es uzskatu, ka personība spēj izpausties neatkarīgi no žanra, tā spēj pārvarēt apstākļus, nevis bēgt no tiem. Un tur jau tā lieta, ka skolas līdz šim nestādīja par mērķi veidot personības, izkopt tās. Bet zināšanu summa pati par sevi nozīmē gaužām maz. Daudz svarīgāks ir garīgais spēks. Bet tā pamats ir pārliecība, pārliecinātība.
- Skolās šodien standarta situācija ir tā, ka skolēnam ir gandrīz visas tiesības, ieskaitot sūdzēšanos par morālo vardabību, kad viņu mēģina vest pie kārtības, bet skolotājam gandrīz nekādu tiesību, lai izpildītu savu pienākumu mācīt.
- Skolas izglītība nedrīkst balstīties uz represīvajām metodēm, taču bez audzināšanas nekas cits bieži vien neatliek, ja vien skolotājs pats nav izcila personība. Faktiski vienīgā alternatīva ir atmest ar roku un mācīt tos, kuri grib mācīties no sirds. Tikumiskās audzināšanas principi tagad dod noteiktu atskaites punktu arī pedagogiem.
- Labi, ar skolām mēs tikām skaidrībā, tikumiskai audzināšanai ir ļoti liela nozīme, īpaši personības izkopšanā. Bet Jūs pati pasniedzat Alberta koledžā. Vai varat apgalvot, ka visi koledžas absolventi ir personības?
- Sākšu ar to, ka mūsu studiju programmas un mūsu pasniedzēju un vieslektoru korpuss ir pievilcīgi tieši personībām. Uz Alberta koledžu nāk studēt brīnišķīgi jaunieši. Un radošais gars, kāds valda pie mums, lielā mērā ir pašu studentu radīts. Protams, mēs to cenšamies uzturēt un veicināt. Ar programmu saturu un pasniedzēju vārdiem var iepazīties Alberta koledžas mājaslapā, šeit nekavēšu laiku. Tikai viens piemērs. Koledžas studentu pašpārvalde katru gadu rīko studentu anonīmu aptauju par pasiedzējiem un viņu darbu visās studiju programmās, un visos kursos. Lielum lielajā vairumā atzīmēs ir ''9'' un “10'' un bieži parādās arī tādas nominācijas kā “Pasniedzējs-iedvesma,'' “Pasniedzējs-atklāsme,'' jā, arī ''Jautrākais pasniedzējs,” ''Stilīgākais pasniedzējs,” ''Studentu draugs.” Vairāki no pasniedzējiem ir vienlaikus nosaukti gan par stingrākajiem, gan labākajiem. Vienlaikus! Manuprāt, tikai studenti-personības var šādi uztvert savu pasniedzēju. Varbūt tieši tāpēc starp koledžas absolventiem nav bezdarbnieku, bet vidējā alga jau pirmajā gadā pārsniedz 700eiro.
- Es arī gribētu studēt Alberta koledžā, bet laikam drusku pār vēlu.
- Pie mums studē arī krietni vecāki cilvēki, turklāt arī klātienē, ne tikai e-studijās.
- Apsolu padomāt. Paldies par sarunu. Cerēsim, ka jaunie Izglītības likuma grozījumi vairos stipru un radošu jauniešu skaitu.
