Ozo citā rakursā...183

Komandas biedri zaudēja savu labāko uzbrucēju, bet Sandis Ozoliņš - labāko draugu.

Sandis: "Mēs tad ļoti daudz laika pavadījām kopā padomju laika komandas junioros. Mēs dzīvojām kopā vienā vietā un mums pat bija kopīga soma, kur likt nūjas..."

Traģēdija ar Sergeju Žoltoku notika 2004. gadā tieši spēles laikā.

Normunds Sējējs: "Nu izgāja viņš... pat negribās atcerēties..."

Sandis: "Es tad atrados golfa laukumā pie trešās bedrītes..."

Normunds Sējējs: "...Sergejs izgāja uz ledus un kaut kā sāka krist! Atceros, ka es viņu vēl ķēru un vilku pāri bortam..."

Sandis: "...un kad jau braucu golfa mašīnītē tālāk, kaut kā neviļus uzmetu skatienu telefonam un man tur bija 9 neatbildēti zvani, un visi no Rīgas..."

Normunds Sējējs: "...pēc tam jau viņu aizveda uz ģērbtuvēm. Neviens nezināja, kas viņam noticis, pārējie vienkārši turpināja spēlēt! Bet kad spēle bija beigusies un visi devās uz ģērbtuvēm, viņš tur koridorā gulēja uz grīdas un ātrā palīdzība viņu vēl mēģināja atdzīvināt."

Sandis [ar rūgtumu balsī]: "...skatījos, kas man tur zvanījis, zvanīju atpakaļ... man visu izstāstīja... es uzreiz no golfa laukuma devos uz savu mašīnu un braucu mājās... pēc dažām dienām jau bija bēres! "

No citiem avotiem, par Sergeju Žoltoku, tika teikts:

*Spēles sākumā Žoltoks darbojies visai sekmīgi, tomēr kādā spēles epizodē viņa darbība laukumā palikusi lēnāka. Apķēris ar roku seju, Sergejs devās uz rezervistu soliņu.

*Kā apliecina Žoltoka draugs un komandas biedrs no "Wild" Dārbijs Hendriksons, viņš esot pavadījis Sergeju līdz ģērbtuvei.

*Kā liecina spēlē klāt bijušais NHL aģents Nīls Šīhijs, Žoltoks esot nomiris Hendriksona rokās. Pēc Šīhija teiktā, pēdējie Sergeja vārdi bijuši "Neaizej!". Šīhija intervijā arī minējis, ka Sergeja Žoltoka tēvs, kurš dzīvo Baltkrievijā, bijis liktenīgajā spēlē skatītāju rindās.

*Kā ziņoja laikraksts "Diena", atsaucoties uz Minskas žurnālistu Vjačeslavu Fedorenkovu, Žoltokam slikti kļuvis apmēram piecas minūtes pirms spēles beigām. Viņš atstājis laukumu un aizgājis uz ģērbtuvi, kur saļimis. Steidzami tika izsaukta ātrā palīdzība, kuras mediķi konstatēja sirds apstāšanos. Ārsti apmēram stundu cīnījās par 31 gadu vecā hokejista dzīvību, taču pūliņi izrādījās velti. Spēle netika pārtraukta un beidzās neizšķirti 2:2.

*2003.gada 21.oktobrī NHL regulārā čempionāta spēlē, kurā "Wild" ar 2:3 zaudēja Kalgari "Flames", Žoltoks otrajā periodā atstāja laukumu, sūdzoties par reiboņiem. Līdzīgas veselības problēmas hokejistam bijušas arī iepriekšējās sezonās. Pēc spēles Žoltokam vietējā slimnīcā veiktas pārbaudes, kurās konstatēts, ka reiboņu iemesls bija organisma dehidrēšanās. Tāpat ārsti atklāja, ka viņam bija sirds aritmija.

Pēc šīs traģēdijas, Sandis nepārtrauca spēlēt hokeju, toties sāka zaudēt pats sevi. Pēc tāda zaudējuma atgriezties sportā bija daudz grūtāk, nekā pēc pašas smagākās traumas. Hokejs, kas deva Ozoliņam visu, atņēma viņam labāko draugu.

Sandis: "Tas bija ļoti grūti... visas ikdienišķās lietas, hokejs - viss kļuva vienaldzīgs! Es pat nezināju, ko darīt! Es pazaudēju hokeja garšu, spēles garšu, visu prieku. Tas bija kā... nu ne gluži mocības, bet vajadzēja pamatīgi saņemties, lai izietu uz ledus!"

Viņš spēlēja aizvien sliktāk, sāka kavēt treniņus un normāli spēlēt nevarēja. No sākuma neviens tam nepievērsa uzmanību, domāja, ka tik ļoti pārdzīvo par notikušo, gan pāries... bet nepārgāja. Pēc kāda laika treneris ievēroja, ka Sandis pārāk bieži iedzer... bet bija jau par vēlu, puisis jau "krita bedrē" un pats to lieliski saprata.

Ozoliņš nebija pārliecināts, ka pats saviem spēkiem spēs tikt galā, tāpēc viņš pieņēma svarīgu lēmumu - vērsties pēc profesionālas palīdzības.

Sandis: "Pats sev teicu- pietiek! Es vairs nevaru! Tas bija mans lēmums. Neviens mani nespieda to darīt, neviens par to arī nerunāja, es jau pats biju visu izlēmis!"

Viņš izgāja ārstēšanos klīnikā. Kad likās, ka viss jau ir aiz muguras, Sandis atkal norāvās, bet šoreiz viņam jau bija vienalga.

Sandis: "Apātija... vienkārši apātija... otrā!"

Ozoliņš saprata, ka vajag apstāties, savādāk viņš riskēja pazaudēt visu - darbu, ģimeni un pat savus draugus. Bet bija jau par vēlu, lai pats saviem spēkiem spētu cīnīties ar alkohola varu, tāpēc viņš devās uz vietu, kur nemēdz būt slaveni hokejisti, biznesmeņi, topmodeles vai mājsaimnieces, vien cilvēki ar vienu un to pašu problēmu. Ozoliņš arī pats atzīst, ka viņu izglāba tikai "Anonīmo alkoholiķu biedrība". Te viņš no jauna iemācījās dzīvot bez alkohola un turpina to darīt vēl joprojām. Arī Rīgā viņš turpina apmeklēt līdzīgas sanāksmes, un, kas zin, varbūt bez šīm sanāksmēm Ozoliņa, kā hokejista, nemaz vairs nebūtu.

šādas sanāksmes viņš turpina apmeklēt vēl joprojām, kaut gan šķiet, ka nepatīkamā saistība ar alkoholu jau sen ir pārciesta. Bet toreiz, 2006. gadā, grādīgais dzēriens pārvilka krustu viņa sapnim - spēlēt pasaules čempionātā Latvijā. Kamēr izlase cīnījās par uzvarām savu skatītāju priekšā, Ozoliņam notika cita cīņa - par savu nakotni. Ne par kādu hokeju viņš pat nedomāja. Tās bija beigas viņa karjerai un ģimenes dzīvei. No ledus arēnas varoņa viņš pārvērtās par amerikāņu dzeltenās preses melno avi.