Veļu laikā domājot par par hleovīnu man, kā dīvana ekspertam, nāca atklāsme, ka visjēdzīgākais saturs šim laikam, iespējams, ir vērojams Meksikas kultūrā. Man liekas, ka tieši tur ir notikusi katolicisma simbioze ar pagānisko helovīnu.
Cilvēki šajos svēkos dodās pie mirušo kapiem, lai pavadītu laiku ar aizgājiejiem. Tiek uzskatīts, ka 31.oktobrī viņi škērso mirušo pasauli, lai pavadītu laiku kopā ar dzīvajiem cilvēkiem. Līdz ar to, cilvēks skaitās "pavisam miris" tikai tad, kad par viņu aizmirst dzīvo pasaulē.
Bieži vien tie ir ļoti jautri svētki, jo mirušie tiek pieminēti ar humoru. Svinības ilgst trīs dienas. Tās sevī ietver kapu kopšanu un dekorēšanu. Protams, katram aizgājējam tiek viedots altāris un atdusas vieta tiek rotāta ar speciāliem ziediem. Tiek uzskatīts, ka šie ziedi piesaista mirušās dvēsles.
Mirušos cienā arī ar saldumiem un izklaidē ar speciāli priekš viņiem pirktām rotaļietām. Neizpaliek arī reliģiska rakstura simbolika (krusti, jaunavas Marijas bildes...).
Ir cilvēki, kas uzskata, ka ēdiens šajā laikā "piesūcās" ar mirušo dvēsli un tam nav nekāda uztuvērtība. Proti, viss ko Tu esi sanesis pie kapa var droši ēst nost un nebaidītes pieņemties svarā.
Taču, ir jāpiemin, ka katrā pilsētā var atšķirties mirušo dienas svinēšanas tradīcijas. Aizgājēji reizēm tiek nošķirti vadoties pēc vecuma un briedumakritērija. Proti, bērni un pieaugušie tiek pieminēti dažādi.
Ir pilsētas, kurās tiek taisīts mielasts, kurā bērna vecākiem tiek dāvinātas vaska svecītes. Lielākās pilsētās pastāv tradīcija, kurā puisēni pārģerbjās par vectēviem, tēlo viņus un pēc tam metās enerģiskās dejās.
Jāatzīst, ka tajā visā ir vērojams neliels karnevāla iespaids. Vienīgi, šoreiz karnevālā tiek mēģināts iesaistīt tos mīļos un tuvos cilvēkus, kuri vairs nav starp mums. Tādā veidā ļaujot atkal iemantot viņu dzīvi mūsu atmiņās.
Lai uzzinātu vairāk par šiem intereantajiem svētkiem iesaku noskatīties ūberjauko multeni "Coco".
bū
