Kas ir Helovīns3

Gan ķeltiem gan senajiem baltiem esot bijis likums uguni nededzināt pēc pusnakts.Balti šo laiku sauc par veļu laiku ,kad mirušo gari apciemojuši savus tuviniekus. Tiem par godu kaut kur ārpusē esot klāts galds ar ēdieniem, ar kuriem tiem mieloties. Šādi galdi klāti pat vēl 19. gadsimtā. Šajā laikā arī aktuāla bija zīlēšana. Cilvēki, novērojot dabu, centās paredzēt, kāds būs nākamais gads. Balti ticēja, ja pie ugunskura nolikti divi rieksti blakus mierīgi viens pie otra deg, cilvēkiem, kuri tos nolikuši, tāda būšot arī kopdzīve. Tāda pati tradīcija sastopama ķeltiem. Tieši šajā laikā raganas rīko vienu no 4 galvenajiem sabatiem gadā.

Tradicionāls Halovīna simbols ir izgrebts ķirbis ar sveci iekšā. Tradīcija esot radusies, pateicoties īru leģendai par kādu vīru, vārdā Džeks , kas visu mūžu uzdzīvojis un grēku dēļ nav ņemts debesīs, tādēļ viņš esot spiests mūžīgi dzīvot ēnainos kaktos uz zemes un klīst pa tumšām ielām. Vīram līdzi esot bijusi tikai viena oglīte, ar ko apgaismot ceļu, kuru tad viņš esot ielicis izdobtā rācenī, lai dod vairāk gaismas un ilgāk deg. Leģendai nonākot Amerikā, rāceņa vietā parādījies ķirbis, un šādus ķirbjus - laternas tagad sauc par Jack` o Lantern. Parasti greba baisu vai smieklīgu seju un tumsā nolika pie mājas durvīm.

Daudzām tautām tumšā laika atnākšana likusies un liekas zīmīga, to saista ar dzīvo un mirušo pasaules saskarsmes brīdi. Senie balti to sauca par veļu laiku un klāja mirušo gariem galdu, kad tie nāca apraudzīt tuvinieku mājas un šai saulē palicējus. Citas tautas atkal ticēja, ka tieši šajā laikā raganas rīko vienu no četriem galvenajiem sabatiem gadā. Mūsdienās ASV un citās zemēs izgrebj simtiem ķirbju un iededzina tajos svecītes. Izrādās Helovīn dienas saknes meklējamas seno ķeltu kultūrā.

19.gs. 50.gados, kad Īrijā esot bijis bads, daudzi bijuši spiesti doties uz Ameriku, amerikāņiem šī viņu tradīcija iepatikusies, bet sākumā visa svinēšana īstenībā bijusi huligānisms, viņi esot dedzinājuši kokus, demolējuši apkārtni. Tas ar katru gadu izvērties arvien plašāk, līdz valdība to nolēmusi vērst par labu un pārveidojusi šos svētkus galvenokārt kā izklaides pasākumu bērniem. Tāds tas ASV ir vēl šodien, reti kurš aizdomājas par svētku īsto nozīmi. Mūsdienās bērni šajā laikā pārģērbjas par visādiem spokiem, raganām, miroņiem un citiem mošķiem, staigā pa mājām, prasot saldumus, citādi tos izjokos.

Nosaukums sākumā esot bijis Visu svēto diena - All Saints` day, vēlāk to sāka dēvēt par Allhallowmas (the mass of all hallows), nakts pirms šīs dienas nosaukta par All Hallows Eve - Visu svēto dienas priekšvakars, no tā tad arī radies nosaukums Halloween.

Helovīn dienas tradīcija kaut arī ar visu rietumniecisko ir atnākusi uz Latviju, taču īstenībā nemaz te nav iedzīvojusies. Protams, oktobrī veikalu plaukti pilni ar dažāda veida raganiņām, ķirbīšiem, svecītēm, maskām u.tml. Skaista jau tā oranžā krāsa, kas veiksmīgi kontrastē ar melno. Nekas jau nav pret skaistiem dekoriem ar misticisma pieskaņu. Turklāt, ja jau tagad neklājam galdu pašu veļiem, kāpēc lai neiededzam kādu svecīti šajā tumšajā laikā par prieku un mierinājumu sev un aizgājējiem!

Tie, kuri ir pret Helovīna svinēšanu, kā galveno argumentu min, ka Latvijā bez ierunām tiek pieņemts viss rietumnieciskais. Pie tam latviešiem esot sava Mārtiņdiena. Taču, palasot vēstures materiālus, nākas secināt, ka Visu svēto diena nav kārtējais amerikāņu izklaides pasākums. Tāda diena, kādu daudzas tautas svin pašlaik, veidojusies vairāku gadsimtu garumā, ietekmējoties no daudzām kultūrām - romāņiem, ķeltiem un, visbeidzot, arī kristiešiem.

Ķelti, kuri dzīvoja pašreizējā Lielbritānijas un Ziemeļfrancijas teritorijā, jauno gadu sagaidīja 1.novembrī. Šo dienu svinēja katru gadu, atzīmējot "saules gadalaika" beigas un "tumsas un aukstuma laika" sākumu. Svinēšana turpinājās trīs dienas. Cilvēki piedalījās ielu gājienos, tērpti dažādu dzīvnieku ādās. Neiztrūkstošie izdobtie ķirbji galvaskausa formā kļuvuši par tādu kā Helovīna simbolu. Šie svētki tiek uzskatīti par pirmo Helovīnu.

Ķelti ticēja, ka ik gadu oktobra pēdējā dienā mirušo dvēseles apciemo savus tuviniekus. Īru-angļu konversācijas vārdnīcā šī diena/nakts (Samhain) saistīta ar mirušo kultu, kurā liela nozīme uguns rituāliem; skotu-gēlu vārdnīca to sauc par visu dvēseļu svētkiem, skaidrojot vārdu Samhain kā Sam+Fuin - vasaras beigas. Turklāt nav liecību - ne arheoloģisku, ne literāru, ka Samhains būtu dievības vārds, jo ķeltiem par mirušajiem atbildēja Gwynn ap Nudd, velsiešiem - Arawn, bet īriem vispār nebija nāves pavēlnieka. Toties latīņu izcelsmes tautām gan Helovīns tieši saistīts ar mirušo pasauli; šo dienu/nakti pat dēvē par Los Dias De Los Muertos (mirušo dienām), uzskatot, ka tad mirušo gari atgriežas mājās, lai apciemotu palicējus. Itāļiem un sicīliešiem 2. novembrī ir bērnu svētki, jo aizgājušie radinieki viņiem atstājuši ciemakukuli - konfektes, cepumus, mandeļkūkas un cukura lellītes.

Arī romāņi 1.novembrī svinēja augļu un dārzu dievības svētkus. Vēlāk, kad romāņi iebruka britu zemēs, abu svinamās dienas sajaucās kopā, kļūstot par vienu no svarīgākajām svinamajām dienām. Arī pēc kristietības izplatīšanās cilvēki neaizmirsa agrākās tradīcijas. Laikam ejot, visu triju svētku tradīcijas sajaucās kopā. Mūsdienu Helovīnā par romāņu ietekmi liecina āboli un rieksti, no ķeltiem palikuši melnie kaķi, maģija, ļaunie gari un nāve, savukārt spoki, skeleti un galvaskausi nāk no kristiešu Dvēseļu dienas.