Kad Rasputinam bija astoņpadsmit gadu, viņš veica savu pirmo svētceļojumu uz Verhoturas klosteri, taču par mūku nekļuva. Pēc tam Rasputins pievienojās kādai aizliegtai kristiešu sektai, kuru sauca par hlistu sektu. Šī sekta piekopa samērā dīvainus rituālus, kuri dažreiz beidzās arī ar seksuālām orģijām.
Vēlāk viņš atgriezās dzimtajā ciemā un apprecējās
Rasputins arī it kā saņēma ziņu no Dieva un devās svētceļojos uz Grieķiju un Jeruzalemi. Pēc atgriešanās Rasputins sevi pasludināja par svēto un Dieva izredzēto, kā arī visiem stāstīja par savām dziednieka brīnuma spējām.
Kamēr Rasputins klejoja pa Sibīriju, viņš uzzināja, vai arī kā viņš pats stāstīja, ka viņam esot parādījusies Dievmāte un pastāstījusi, ka karaliskās Romānovu ģimenes jaunākais bērns Aleksejs Nikolājevič Romānovs ir smagi slims ar hemofiliju, un devās uz Sanktpēterburgu lai izdziedinātu Alekseju.
Ap to laiku Rasputinam jau bija diezgan liela slava kā svētajam ar dziednieciskām un pravietiskām spējām, tāpēc Romānovi atļāva Rasputinam mēģināt palīdzēt viņu dēlam, jo neviens cits ārsts vai dziednieks nebija spējis Alekseju izārstēt. Bet tieši Rasputinam tas izdevās un tādejādi viņš iekaroja Romānovu uzticību, un kļuva par Krievijas galma ārstu.
Izmantojot savu priviliģēto stāvokli, svētais Rasputins ņēma �kukuļus� gan naudā, gan baudā, lai palīdzētu kādam kāpt pa karjeras kāpnēm. Ar laiku Rasputins iemantoja tik lielu imperatora ģimenes uzticību, ka varēja darīt, ko vien gribēja. Viņš bija kļuvis par dievību, no kura baidījās vai visi Krievijas augstmaņi. Viņa ietekme bija tik liela, ka pēc viņa iegribas un ieteikuma amatus zaudēja un ieguva pat ministri. Rasputins pēc dabas bija rupjš, nepieklājīgs un izvirtis cilvēks, regulāri rīkoja orģijas ar iedzeršanu un grupveida seksu. Rasputins regulāri bija sastopams kopā ar kādu prostitūtu, bet viņš sastapās arī ar augstdzimušām dāmām un jaunkundzēm, lai gan ar kurām viņš apgājās kā ar ielasmeitām. Rasputins smirdēja pēc lopa un garajā bārdā bija regulāri rēgojās maizes drupačas. Neskatoties uz visiem šiem trūkumiem, gandrīz visi uzskatīja, ka Rasputina skatiens ir valdzinošs un pat hipnotisks
Šādi dzīvodams, Rasputins iemantoja daudz ienaidnieku, līdz beidzot arī augstmaņu un reliģisko līderu mērs bija pilns. Pirmais atentāts pret Rasputinu notika 1914. gadā. Kad viņš bija aizbraucis uz savu dzimto ciemu Sibīrijā, un tur kāda sieviete uzbruka Rasputinam un sadūra viņu ar nazi. Vairākas nedēļas Rasputins cīnījās ar nāvi, taču izdzīvoja. Pēc izveseļošanās viņš uzzināja, ka imperators Nikolajs Romanovs ignorējis Rasputina pravietiskos brīdinājumus par to, ka karš izraisīs lielu postu un ciešanas, un tomēr iesaistījis Krieviju Pirmajā pasaules karā.
Nāve.
Rasputinam liktenīgs izrādījās 1916. gada 30. decembris, kad kņazs Jusupovs ar domubiedriem nolēma par katru cenu atbrīvoties no visietekmīgākās personas cariskajā Krievijā. Jusupovs uzaicināja Rasputinu pie sevis, aizbildinoties, ka ar viņu grib iepazīties imperatora radiniece, īsta skaistule. No šāda piedāvājumu viņš, protams, neatteicās. Kņazs cienastam bija sagatavojis smalkmaizītes un vīnu ar ciānkāliju. Sākumā Rasputins neko neaiztika, jo iespējams viņam bija aizdomas par to, ka ēdiens varētu būt saindēts, bet tad viņam kļuva garlaicīgi un viņš viens pats apēda visas smalkmaizītes un izdzēra vīnu, bet mirt pat negrasījies, vien sūdzējies, ka tā dīvaini kaklā kož vīns. Jusupovs par to bija ļoti pārsteigts un kļuvis nemierīgs. Pateicis, ka ies aplūkot, kur palikusi skaistule, aizsteidzies pie pārējiem sazvērniekiem, kas gaidījuši blakusistabā.
Sarīkojuši īsu apspriedi un nosprieduši, ka uz Rasputinu inde neiedarbojas, sazvērnieki nolēma viņu nošaut. Jusupovs atgriezās istabā pie Rasputina un, ne vārda neteikdams, iešāva viņam mugurā. Viņam par pārsteigumu upuris nevis saļima, bet pielēca kājās un izskrēja pa durvīm. Tikai pils pagalmā izdevās panākt Rasputinu un vēlreiz no neliela attāluma iešaut mugurā. Arī pēc šā šāviena Viņš bija vēl dzīvs un mēģināja pierausties kājās, tomēr, dabūjis stipru sitienu pa galvu ar dzelzs stieni, nokrita sniegā. Pa trijiem sasējuši mūka ļengano ķermeni, slepkavas iebāza to maisā, aizveda uz upi un iemeta āliņģī. Otrā rītā maiss ar Rasputina līķi bija uzpeldējis. Pirms apglabāšanas veica Rasputina līķa ekspertīzi un atklājās neticamais. Grigorija Rasputina ķermenī neatrada ciānkālija pēdas, bet nāve bija iestājusies, aizrijoties ar ūdeni — noslīkstot. Tas nozīmē, ka pēc indēšanas, atkārtotas sašaušanas un belziena ar dzelzs stieni, Rasputins bezpalīdzīgs noslīka aukstā ūdenī. Pēc tam viņu apglabāja, vēlāk tomēr līķi izraka un sadedzināja ceļa malā.
Beigts Rasputins:
Vienīgā, ko dziļi satricināja Rasputina nāve, bija cariene Aleksandra, jo nebija vairs izcilā dievlūdzēja, kurš neskaitāmas reizes bija paglābis no nāves viņas dēlu. Toties tauta līksmoja, jo pat ārpus galma sienām bija redzams, ka netiklais mūks ved impēriju strupceļā. Piepildījās arī Rasputina pirmsnāves vēstules vārdi, kurā viņš paredzēja savu un cariskās ģimenes nāvi.
Un šeit būs viens produkts, kurš izgatavots ar Rasputina vārdu:
Šis raksts ir domāts, kā līdzīgs Jinglas veidotajiem rakstiem, bet diemžēl viņa pati nevarēja uzrakstīt tieši par Rasputinu. Un varbūt manā rakstā ir vairāk teksta un mazāk bildes salīdzinot ar viņas rakstiem, bet es ceru ka jūs man to piedosiet.
