Laika posms, kad aizsāka šo sāpīgo rituālu, iezīmējas ap 960.-1280. Sungu dinastijas laikā. Viena leģenda vēsta, ka prinča konkubīne Yao Nianga vēlējās dejot baletu un tāpēc lūdza kājas ietīt, lai tās iegūtu pus-mēneša formu. Cita leģenda vēsta par kroplu Shangu dinastijas imperatori, kas pavēlēja nosiet kājas visām meitenēm, lai tad arī viņas kājas uzskatītu par skaistām.
Kad Mongoļi ieņēma Ķīnu, viņi šo kultu atbalstīja, jo uzskatīja, ka tā sakropļotās sievietes nespēs gūt panākumus un paliks paklausīgas vīriem.
Kājas meitenēm sāka iesiet 4-6 gadu vecumā rudenī vai ziemā, vispirms izmasējot, apgriežot nagus, lai neieaug kājā, mērcējot speciālā šķīdumā, kas bija izgatavots no dzīvnieku asinīm un ārstnieciskiem augiem. Tad salauza 4 mazākos kājas pirkstus un iesēja pēdu ļoti garā, platā, biezā lentē. Šādi iesietas pēdas dzija aptuveni 14 gadus.
Vēlāk šāds rituāls bija neizbēgams, jo neviens vīrietis nevēlējas precēt sievieti, kas nav nosējusi savas pēdas.
Lai gan Ciņu dinastijas laikā kāju iesiešana tika aizliegta, vienkāršie ļaudis to uzskatīja par skaistu rituālu un turpināja piekopt.
Ap 1911.gadu, pēc Sun Yat-Sen revolūcijas, šis kults oficiāli noslēdzās, tomēr mūsdienās vēl var sastapt vecās paaudzes sievietes ar šādām kājām.
