Vilkaci uzskata par vienu no populārākajiem māņticības tēliem. Viņi ir pieskaitāmi kopā ar vampīriem, raganām, nārām, rēgiem un burvjiem, kuri pieaugušajiem un bērniem gan pilsētās, gan nomaļās vietās jau tūkstošiem gadu iedveš šausminošas bailes. Likantropija burtiskā tulkojumā nozīmē cilvēks – vilks. Šis vārds ir ienācis no grieķu valodas Lykantropia. Daudzās vārdnīcās šī vārda tulkojums ir : raganas pārvēršanās par vilku. Vilkacis ir tik ļoti iedziļinājies folklorā, kā arī daudzu valstu hronikās kā neizsīkstoša dzīsla. Šie tēli tiek arvien uzaust no tumsas valstības , bet atšķīrās tikai ar nosaukumiem, piemēram, Francijā – lugaru, Eiropā – vervolf, iemīļotākajās vietā Transilvānijā - verman, volkodlak, volkolok un Bulgārijā – poltenik. Pats sākums ir Romula un Rema laikmets, kur vilkači ir sagrozījuši pat tādiem slaveniem un gudriem cilvēkiem kā Žans Žaks Ruso, Kārls Linnejs un Džonatans Svifts. Šie meistari ir radījuši viss, lieliskākos daiļdarbu sēriju par vilkačiem. Bet visi fakti pierāda, ka vilkači nav tik labi pazīstami nekā viņu amata brālis vampīrs. Viss pierāda, ka vilkacis ir daudznozīmīgāks un noslēpumaināks par vampīru. Mūsdienu zinātne visas vilkaču nereālās īpašības varētu viegli nocelt no fundamenta. Bet nedrīkst aizmirst , ka ap 16. gs. Plosījās īpaša slimība, kas pakļāva daudzus ciemus, kur ciema iedzīvotājus pārvērta par šaušalīgiem zvēriem. Šiem cilvēkiem bija ievērojami tikai standarta likantropijas simptomi. Tādēļ nevajag brīnīties par asiņainu uzdzīvošanu Eiropā. Šādus cilvēkus turēja aizdomās par dēmonismu, vajāja un rīdīja ar suņiem, tādēļ simtiem cilvēku gāja bojā.
Tēmas par vilkačiem neizsīka, jo jau 20.gs. šai tēmai veltīja daudz filmas iemēri : „Cilvēks - vilks” (1941), „Frankenšteins satiek cilvēku - vilku” (1943), „Sieviete – vilcene Londonā” (1946), „Vilkacis” (1956), „Es biju pusaudzis - vilkacis” (1957), „Vilkacis meiteņu guļamistabā” (1961). Šī ir tikai mazākā daļa no 50 izdotajām filmām , kuras atrodas Volta Lī „Fantastisko filmu katalogā”. Viss, populārākais no kino ekrāna vilkačiem bija Lons Čeins Jaunākais, kuram grimēšana aizņēma mazāk par 6 stundām. Filmās attēlotie vilkači ir dažādi, tie bija mākslinieciski izveidoti un pat daudzreiz simpātiski, bet bieži tos attēloja kā atbaidošus pat asinskārus radījumus. Mūsdienu literatūra mums sniedz plašāku vilkača tēla raksturojumu. Filmas u izdotās grāmatas papildina žurnālistu reportāžas par saucamajiem „vilkaču noziegumiem”. Kā piemērs ir Londonas avīze „Daily Mail”, kura 1976 .g. 17. novembra numurā bija publicējuši reportāžu ar uzrakstu „Mēs noķērām slepkavu - vilkaci”. Tajā bija sīki aprakstīts par noziedzinieku, kurš bija izdarījis ļoti daudz slepkavības. Viņš bija pazīstams ar iesauku „Parīzes vilkacis”
Daudzi zinātnieki un filozofi savā starpā ļoti ilga laika mērogā ir strīdējušies, vai vispār vilkači ir eksistējuši. Audzi autori uzskatīja, ka īsta vilkača teorija ir neiespējama, bet par vilkačiem uzskata cilvēkus, kuri ir psihiski nelīdzsvaroti un, kuri sevi iztēlojas kā dzīvnieku. Kāda iespēja vēl zinātniekiem ienāca prātā, ka ar melnās maģijas palīdzību varētu pārvērsties par vilkati, bet divi dominikāņu mūki Džeimss Špringers un Henrijs Krāmers apgalvo: „Tas nav iespējams!” Viņi piebilda vēl: „Ka ar dažādu veidu maisījumiem un hipnozes palīdzību to laiku „burvji” varēja pārliecināt cilvēkus, ka tie ir pārvērsti par kādu zvēru, bet pēc fizikālām īpašībām cilvēks par vilku nevar pārvērties.” Tajos laikos bija pieņemts viedoklis, ka vilkači ir ļauni cilvēki, kurus aukstāki spēki ir sodījuši pārvēršot tos par zvēriem. Austrumeiropā un Centrāleiropā bija uzskats, ka par vilkačiem ir kļuvuši raganu un burvju slepenā plāna rezultātā. Dēļ šīm ilūzijām tika izveidotas daudzas un dažādas sarežģītas procedūras, kas varētu atbrīvot nolādētos cilvēkus no uzliktā lāsta. Daudzās sengrieķu leģendās tiek pieminēti dažādi gadījumi, kuros cilvēki ir pārvērtušies par vilkačiem. Kā piemērs, kādā leģendā rakstīts, ka Arkādijā cilvēki sevi pārvērtuši par vilkiem, lai to panāktu viņi piedalījās īpašās iesvētīšanas ceremonijās. Cilvēki, kuri vēlējās pārvērsties par vilkiem tika aizvesti uz nomaļiem purviem. Pie purva šie cilvēki nometuši apģērbu un devušies pa dumbrāju uz īpašu salu. Šajā salā cilvēkus sagaidīja cilvēkvilki – un beigās visi laimīgi kopā dzīvojuši. Viduslaikos it īpaši Eiropā vilkača tēls tika pielīdzināts citiem dzīvniekiem. To laiku iedzīvotāji ticēja, ka cilvēki spēj pārvērsties par lāci, cūku vai par aitu. Bet dīvaini tas, ka pārvēršoties par aitu tā taču nenodarītu nekādu postījumu, bet laiki iet un daudz kas mainās, bet ticējumi par vilkačiem turpina dzīvot. Nedaudzi nostāsti ir nonākuši pat līdz mūsdienām un tie ir izraisījuši lielas nesaskaņas starp zoologiem un vēsturniekiem. Mūsdienās pat Bretaņas un Normandijas apgabalos vēl tic, ka cilvēks spēj pārvērsties par vilku. Bretaņā ir tāds uzskats, ka valkājot vilka ādu cilvēks iegūst kādu daļu no dzīvnieka īpašībām, bet pēc tam ar laiku pārtop par vilku. Šāda veida leģenda dod iespēju vilkatim izveseļoties. Bet bija pieņemts uzskats, ka vilkacim nepieciešams pakasīt degungalu, lai izdalītos trīs asins pilieni, tādejādi vilkacis atbrīvojas no lāsta. Bet Normandijā uzskatīja vilkačus par cilvēkiem, kuri ir pametuši baznīcu. Nostāsti pamatā ir cēlušies no Francijas un Vācijas apgabaliem, bet arī Krievijā un Austrijā dzīvo leģendas par vilkačiem un likoreksiju (tas ir stāvoklis, kad cilvēkam ir dažādi citi simptomi un tam līdzās vēl ir liela vilka apetīte, un šie cilvēki sevi uztver par vilkiem. Visu apkopojot ir secināts, ka ar likantropijas slimība ir skārusi daudzas tautas un pat valstis. Un tādēļ arī katrā apgabalā ir izveidojušies līdzīgi, bet tajā pašā laikā arī atšķirīgi nostāsti un leģendas par vilkačiem.
esmu jav saskārusies :D