tad pēkšņi vinja apstājās... viņa apsēdās uz aukstās, melnās zemes un skatījās tukšumā... es neko nesapratu...viņa paskatījās uz mani, atkal pasmaidīja, un teica-skaties, bet nebaidies, jo visu vēl var manīt...
es apsēdos viņai blakus un skatījos... tgd visu varēja skaidri saskatīt... tur stāvēja meitene... viena... viņa gaidija... te pie viņas pienāca kāds puisis... varēja redzēt ka meitenei patiik viņš, un viņam patiik meitene... viņi apskāvās un puisis viņu noskuupstiija. meitene smaidija... tad puisis viņai jautāja- vai tu mani mīli? meitene klusēja... puisis klusi čukstēja- es tevi mīlu...bet vai tu mani arī? meitene vēljoprojam klusēja... viņas acīs bija asaras... bija redzams ka viņa vinju mīlēja, bet meitene vienkārši nespēja to pateikt... puisis atkārtoja jautājumu- tu mani mīli? lūdzu saki ka jā..!man tas ir svarīgi... meitene atrāvās no puiša un teica- es nemīlu tevi. es nemīlu nevienu. mīlestības nav. neticu viņai.!
puisis šokēti ieskatījās viņai aciis un jautāja-ko tad tu pret mani jūti? meitene paraudzījās uz viņu un teica-es nezinu.. nekad to neēsmu zinājusi..
puisis pasmaidīja, bet man likās ka viņa smaids bija tik skumjš, ka man pat asaras sāka ritēt pār vaigiem, bet paskatoties uz mazo meiteniiti skumjas pārgāja, jo vinja tik sēdēja, raudzījās un smaidija...
kad pavērsos uz meiteni un puisi, tad ieaudzīju ka meitene raud... vinja nokrita rāpus uz ceļiem, saķēra savu galvu un histēriski raudāja... puisis pagriezās un neatskatīdamies aizgāja... meitene tā tupēdama nosēdēja pus dienu... tad viņa piecēlās un sāka iet.... mēs gājām viņai līdzi... mēs aizgājām līdz kādam tiltam... tas bija liels, balts tilts ar krāšņām margām... meitene stāvēja raudzīdamās ūdenī... viņa vēljoprojam raudāja. tad viņa uzkāpa uz margām un ar tādu pašu smaidu uz lūpām kā mazaijai meitenītei-viņa leca... es kliegdama skrēju viņu noturēt, bet bija jau par vēlu... viņa bija pazududi tumšajā ūdens dzelmē... pirmo reizio es biju nobijusies... es raudāju. es spēju tikai tizli blenst ūdenī... nosēdēju uz tilta visu nakti... no rītus mazā meitenīte pienāca pie manis klāt un nosēdās man blakus... viņa jautāja-kādi ir tavi vislabākaie sapņi? es atbildēju- tie kuros es mirstu, jo pārējos mirst citi... meitenīte uzdeva citu jautājumu- kpc tu esi gatava mirt tikai lai nemirtu citi?ko tu pret viņiem jūti? es paskatiijos uz viņas un stostoties izrunāju šos vārdus- es. viņus. mīlu... meitenīte sāka smaidīt... viņa noskūpstīja mani uz vaiga un pačukstēja- un nekad neaizmirsti to... man vajadzēja tev tikai to atgādināt, jo es jau to zināju.un tgd aizver acis un guli..
es pēkšņi jutos mierīgāka... aizvēru acis un kad atkal atvēru tās es biju savā gultā..pēkšņi es zināju kas bija tā mazā meitenīte, un kas bija meitene kura noleca no tilta... tā biju es pati...
Vārdi- es tevi mīlu- nav jāsaka bieži, bet ik pa laikam tie tomēr jāizrunā, jo citam tas var nozīmēt daudz...!
teksts- L. Semerova
Foto - A. Stafecka
un nevajag arii mētāties ar šiem vārdiem...