atbildot uz Heitere komentāru " tas ir ārkārtīgi skumji un bēdīgi, bet no otr... "
No vienas puses var saprast, kāpēc šādus stāstus vajadzētu paturēt ģimenes, draugu lokā, bet, no otras puses, es ticu, ka tam, ka tie tiek publicēti un tik daudz pārpublicēti(te ari jau iepriekš pabijis ir), ir mērķis. Un tas, manuprāt, ir vēlme atmodināt cilvēkos līdzjūtību un jūtas. Nez vai tai mātei vajag tieši pret viņas ciešanām un ģimenes traģēdiju vērsto līdzjūtību un vēlējumus, ka zēnam tagad ir labi uz, lūk, tās zelta mākoņmaliņas, bet drīzāk mums pašiem vairāk vajag šādus stāstus, kas aizskar to vārīgo sirds un dvēseles punktu, savelk kamolu kaklā... Jo jau arī šeit pat var redzēt vairākus komentārus, kuru autoriem tikai paņirgt par šo visu, tomēr lielākajai daļai, domājams, sariesās kāda asara acīs un kaklā arī kaut kas tā interesanti savilka, kaut gan šis zēns visiem mums ir svešs. Domāju, ka cilvēki, pārpublicējot šos stāstus par nesavtīgu mīlestību, kas gatava tik tiešām līdz pat nāvei un tālāk eksistēt, par maigām jūtām un lielu drosmi, tik tiešām vēlas rādīt pasaulei, ka IR arī mūsdienu nežēlīgajā pasaulē cilvēki, kuri gatavi sevi visu ziedot citu dēļ.
Un, ja par šādiem cilvēkiem un situācijam var tikai "parēkt", tad laikam tas ir zudis cilvēks... :S