pēdējā laikā esmu novērojusi interesantu tendenci spocēnu starpā - dalīties katra personīgā pieredzē, kolekcionējot dažāda rakstura un pielietojamo īpašību priekšmetus (tukšas čipsu pakas, saplacinātas skārdenes u.c.).
nolēmu dalīties savā pieredzē un vājībā.
es verētu pastāstīt par sevi un manu plikpaurainību, bet, man šķiet, tas nebūtu tik aizraujoši, kā šis ceļojums.
enjoy!
šeit visas smuki kopā. :p
ar māsīcu, kad vēl Muceniekos pa vasaru dzīvojāmies, vienu rītu gājām spēlēties pa grāvi. uz ceļa ieraudzījām šausmīgi daudz varžu. tur viņām bija kāda sanāksme vai kā - netraucējām. ap vakarpusi jau kaimiņi sāka braukt mājās. un kā nu kurais: cits ar riteni, cits ar auto, cits zirga pajūgā. domājām, ka taču tie trakie Vilki no Vālodzēm jau nu čista nebrauks vardēm garām. trīs viens, mums ar Zani plāns saujā! jābīda vardes nost no ceļa. tieši tajā laikā Vita brauca ar riteni mājās, ieraudzīja, ka Zanei pilni mati ar vardēm (izrādās vardes no stresa sāk lēkāt), iedeva man matu sprādzi, lai čolkā nesalec.
šīs es saucu par dvīnēm Martām. vispār baigais kuriozs ar tām man saistās. vienreiz pie mums uz Bausku atbrauca viens dziedātājs no Rīgas. visos laikrakstos vēstīja, ka viņš tikko esot atbraucis no Ķīnas, smēlies visādas gurdrības pasaulē, bijis pie Budas lūgties, guvis pārdabisku apskaidrību un vispār labi atpūties. kultūras namā bija baigā balle ar groziņiem un tā...bet viss ķīniešu stilā. katrai ģimenei bija jāparūpējas par nesamo. mēs sagādājām gaļu, zinu, ka Lejciemiem bija jānes kaut kāda kokosriektu masa vai piens (tā it kā kokosriekstiem būtu pupi). un Martas kundzei toreiz bija jānes ēdamie priekšmeti galdam. a šī tieši tad bija uzsēdusies uz korķa (viņa arī pilsētas labāka frizierīte) un, smalka dāma būdama, tukšām rokām jau nenāca. no darba atnesa sprādzītes, jo nezināja, kas tie tādi irbulīši. lol pat sušī uz šitām nevarēja uzspraust. bet sušī apēdām visu!
šī ir mana veiksmes matadata. 12.klases beigās, kad sāku mest acis uz puišiem, sākumā mani vajāja neveiksmes. vairākas reizes stundām ilgi nosēdēju Lielvārdes stacijā, gaidot "princi baltā zirgā" (kā kuru reizi, citreiz Mārci, divreiz Ivaru, vienreiz Jāni), saņemot tikai noželas pilnus skatienus no garāmbraucošā vilciena pasažieriem. tā nu aizvakar, gaidot Māri no koledžas 2.kursa, man uzmanību sāka pievērst kāds pavecs kungs ar saplēstām drēbēm. vārds pa vārdam, viņš noglāsta man vaigu, izņem no kabatas matadatu un piesprauž vienu manu matu cirtu aiz auss, sakot vispatiesākos vārdus pasaulē:"neaizsedz savas acis! atver savu dvēseles spoguli, mīļā".
galiņi palika sušī.
Reklāma
nesen ar draudzeni aizbraucām uz Rīgu. autoostā pie Narvesena ieraudzījām kaut ko spīdīgu un čiki-riki rezultātā, es varēju to pacelt. tā bija viena no šīm matadatām. aizgājām uz kino Rīga Plazā. tad aizbraucām uz lielveikalu Doli shopinpongā. galīgi jautrā prātā nolēmām joka pēc ar vilcienu mājās braukt. lol un pie stacijas Origo mana draudzene atradu tieši tādu pašu matadatu. vilcienā salīdzinājām tās - vienādas. tas bija kā sitiens pa galvu - apgaismība. mūsu draudzības simbols. mēs tagad esam labākās draudzenes.
true story. ar šo man krustmāte bērnībā bakstīja, kad raudāju. nepatīkamas atmiņas un tomēr...
not so funny. šo atradu skolas pusdienās. makes me vomit.
