Strādājot pie šīs gleznas("Pēdējais vakarēdiens"), Leonardo da Vinči sastapās ar nopietnu problēmu - Labo viņš gribēja ietvert Jēzus tēlā, bet Ļauno - parādīt Jūdas tēlā. Jūda bija Jēzus draugs, kas viņu nodeva vakariņu laikā. Mākslinieks pārtrauca darbu un devās meklēt piemērotus modeļus.
Reiz, klausoties baznīcas zēnu kori, viņš kādā jauneklī saskatīja lielisku modeli Kristus tēlam. Mākslinieks uzaicināja zēnu uz darbnīcu un veica tā sejas vaibstu uzmetumus un studijas.
Pagāja trīs gadi. Glezna "Pēdējās vakariņas" jau bija gandrīz pabeigtas, bet da Vinči joprojām nebija atradis piemerotu modeli Jūdas tēlam. Par baznīcu atbildīgais kardināls neapmierināts pieprasīja sienas gleznojumu drīzāk pabeigt.
Pēc vairāku dienu meklējumiem da Vinči kādā ceļmalas grāvī ieraudzīja noskrandušu, pirms laika novecojušu piedzērušos jaunekli. Uzmetumus taisīt vairs nebija laika, tāpēc mākslinieks lūdza palīgus nogādāt nelaimīgo tieši baznīcā. Ar grūtībām tas arī izdevās.
Nožēlojamais puisis pat neaptvēra, kas notiek: asistenti to centās noturēt kājās, kamēr da Vinči gleznoja bezdievības, grēka un egoisma līnijas, kas tik spilgti izpaudās šī puiša sejā.
Kad viss bija galā, ubags, jau mazliet atskurbis no dzēruma, atvēra acis un ieraudzīja gleznu.
- Es šo gleznu esmu jau redzējis! - tas iesaucās sirdi plosošā balsī, kurā sajaucās gan skumjas, gan izbailes.
- Kur? - arī da Vinči bija tikpat satriekts.
- Pirms trīs gadiem, kad es vēl nebiju visu pazaudējis. Tolaik es dziedāju korī, man bija lieli sapņi, un kāds mākslinieks mani palūdza pozēt Jēzus tēlam.
/Paulu Koelju "Nelabais un senjorita Prima"/
